Vispašsaprotamākos mēs uztveram cilvēkus, kurus satiekam katru dienu, zinam, ko no viņiem sagaidīt un ko nē, taču reizēm notiek izņēmumi . . .
Kā vienam no komandas labākajiem, ja ne labākā spēlētājam ir sāpīgi uzzināt par kārtējo zaudējumu izbraukuma spēlē, kurā pats neesi ņēmis dalību. Diemžēl šādas vēstis Gundars visbiežāk izlasa viedtelefonā, whatsapp basketbola grupas čatā, sēžot pie virtuves galda, notiesājot kārtējo launaga maizīti. Basketbola treniņi bērniem bija bezmaksas, taču nometnes un spēles ārpus pilsētas tādas nebija. Vecāki Gundara treniņus bija ievietojuši kategorijā, kura nedrīkst izmaksāt ne centa.
Sešpadsmit gadīgais Gundars lieliski saprata, kādēļ notiek tā un ne savādāk, taču tas nepalīdzēja sagremot notekošo. Vasarā nopelnītais tikai novirzīts apģērbam un jaunajam mācību gadam, taču vēl vairāk strādāt traucēja mazais stundu skaits diennaktī. Jēdziens “brīvdiena” viņš virs nepazina, pastāvēja tikai treniņi, ko nomainīja darbs vietējā kancelejas preču veikalā. Vasarām beidzoties kārta pienāca skolas solam, mācībām kalpojot kā nelielai atelpai no lielā vasaras skrējiena.
Parasti treniņš pēc kārtējā zaudējuma mazās līgas spēle bija nopietns, bez ierastās jautrības un līksmības sejās. Arī šī reize nebija izņēmums, ienākot zālē, pārējie jau spēlējās ar treniņmetieniem. Gundars nemanāms nostājās laukuma malā, cenšoties atrast kādu, kurš savā labticībā pievērstu uzmanību.
-Šodien soda metienu treniņi- no aizmugures skanošā zemā un draudīgā balss nevarēja piederēt nevienam citam kā tikai trenerim. Viņš nekad nebija dusmīgs par zaudējumu, jo zināja, ka visi centās tik cik viņa spēkos, un visi šeit atrodas aiz mīlestības pret spēli, bet viņam vajadzēja izrādīt rūpes arī pret rezultātu. Pēc katra zaudējuma, nākamajā treniņā komanda strādāja pie galvenā zaudējuma iemesla un vakardienas spēlē tie bija soda metieni.
Pēc trenera uzsauciena Gundars pirmais paķēra bumbu no groza ar ritenīšiem, lai stātos uz soda metiena līnijas. Pārējie to darīja kūtrāk un Gundaram neslēpa greizu skatienu, jo zināja, ka ar viņa palīdzību uzvara būtu tikpat nenovēršama kā Tanos pēdējos Atriebējos.
Lai arī visi zināja, ka Gundars nelabprāt izlaiž izbraukuma spēles, bet pirmā treniņa sākums pēc zaudējuma izbraukumā vienmēr bija nepatīkamas un saspringtas. Pārējie izturējās auksti un atturīgi, nepadeva bumbas, treniņspēlēs netika piespēlēts. Šoreiz tas ilga visu treniņu un turpinājās arī ģērbtuvē, kad Gundaram nācās palikt pēdējam rindā uz dušu.
Pirmo reizi treniņš viņam nesagādāja prieku, tas drīzāk atgādināja mokošu zobārsta apmeklējumu kā viesošanos konfekšu veikalā. Pārējo attieksme nedaudz lika dusmoties uz vecākiem, bet šīs domas ar varu tika aizdzītas, jo viņus vainot pie kaut kā nozīmētu krišanu zemāk par elli. Nācās šo situāciju uztvert kā vēl vienu pārbaudījumu, kas uzlikts uz kāpnēm, neciešamu, bet nepieciešamu.
Atriežoties mājā Gundaram nekavējoties nācās sēsties pie rakstāmgalda, mājas darbs ģeogrāfijā neļāva apdomāt notikušo treniņā. Vēlāk pat likās svētīgi, ka laika trūkums parūpējās par darbīgas pievakares sagādāšanu. Dīvaini, ka reizēm jāpasakās brīvības neesamībai par domu aizraidīšanu.
No mācībām mirkli atrāva dzīvokļa durvju troksnis, pa tām noteikti iesoļoja Mārtiņš, tikai viņa smagnējie zābaki pret paklāju sitās ar tādu troksni it kā mīkstā auduma drāna neatrastos starp zoli un parketa dēli. Soļi neapturami tuvojās viņu istabai, tie bija plati un droši, jo zināja, ka mājās atrodas tikai Gundars un neviens neaizrādīs par āra apavu valkāšanu iekštelpā.
-Sveiks mazais brāl- istabā ienāca piecus gadus vecākais brālis Mārtiņš. Viņš nesen bijis pie friziera, tumšie mati nu bija par nieka sprīdi virs pleciem, ne kā vakar, kad to gali pieskārās lāpstiņām. Līdz ar Mārtiņu istabā parādījās arī spēcīgs smēķu aromāts, kas naidīgi cirtās Gundara degunā. Šī smaka bija nepatīkama, taču tikpat pierasta kā gaiss kā elpojam.
Gundars sveicienu atņēma ar ierasto nevīžību, nepamanot, ka Mārtiņam mazajam brālim sagatavots garāks sakāmais. Nelielais krekšķis Gundaram lika pacelt galvu no Ģeogrāfijas grāmatas, kuras lasāmgabals bija vienlīdz interesants kā skatīšanās sienā. Brāļa seju izdaiļoja neredzēts smaids, tas vienlīdz ieintriģēja kā biedēja. Neesot no tiem, kuriem nezināmais baidītu, Gundars labticīgi apjautājās par Mārtiņa nolūkiem.
-Tu mums esi palīdzējis vairāk kā mēs jebkad atzīsim, vairāk kā tu pats apjaut- ievads palīdzēja Gundaram augstāk pacelt zodu, vārdiem gluži kā mūzikai ielidojot viņa ausīs un sirsniņu drebinot patīkamākā ritmā -visas nejēdzības, ko ar brāļiem darām, ir tikai, lai tu paliktu stiprāks un pieminētu mūs savos stāstos, pēc panākumiem, kurus gūsi- Mārtiņš tuvojās bīstami tuvu dekādes komplimentu devai, Gundaram atceroties uzticamo karavedēju padomu, visam esot pārāk labi, tuvojas lamatas -mēs ar brāļiem savācām naudu, lai tu šogad varētu savai komandai palīdzēt arī citās pilsētās- Mārtiņš no kabatas izrāva saburzītu aploksni, kurā atradās līdzekļi, kurus tik ļoti alka Gundars.
Iepriekšējās daļas:
2) Kad sapņi piepildās . . . 2
3) Kad sapņi piepildās . . . 3
4) Kad sapņi piepildās . . . 4
5) Kad sapņi piepildās . . . 5
6) Kad sapņi piepildās . . . 6
