Autors nav zināms.
Saules grieži debesi uz sauli griež,
Vēji pārslas kupenās sviež.
Uz zemes un gaisā laiku mija,
Zūd pamazām tumsa gadsimtu rijā.
To dzirnu akmeņi ilgi maļ,
Un seņču smēdes gaismu kaļ.
Tā nāk no senseniem dziļumiem
Ar Saules mātes dārgumiem.
Tā siltme un gaisma, kas dzīvību dod.
Ik katrs lai tajā sirdsprieku rod!
"Tev ir gulbja sirds."
To man teica kāds bērns,
mazs un sirdī tik tīrs
kā Ziemassvētku rīts.
Autors nav zināms
"Atnes man lūdzu mīļu lācīti,
ko samīļot, kad ir skumji.
Es zinu, tu sarunājies
ar eņģeļiem, jo Tev ir gulbja sirds."
Atkal pienācis Ziemassvētku laiks,
Krīt sniegs, un ķerot to saujās, atminos
Mazā zēna lūgumu:
"Atnes man lūdzu lācīti,
ko samīļot, kad ir skumji."
Tev ir gulbja sirds,
To man teica kāds bērns,
Mazs un sirdī tik tīrs
Kā Ziemassvētku rīts.
Autors nav zināms.
Viss tik jauks un skaists
Kā no grāmatas skats izzīmēts,
Kā no lapas balts
Sniegs izvēlēts.
Domās savējās
Sniegā atkal vāļājos.
Un tad pār mani
Nobirst visu sapņu zvani,
Un kā zvaigznes tumšzilās debesīs
Manas cerības ticībā dzimst.
Un pār kluso lauku
Laižas Ziemsvētku rīts.
Un mēness apspīd kupenas jau drīz,
Reizē mirdz cilvēka sirds,
Jo pāri Latvijai
Laižas Ziemsvētku rīts.
Autors nav zināms.
Balts gaišums mirdz no svecītēm,
Dzied koris seno dziesmu svētu;
Un bērni nāk ar svecītēm,
Lai Ziemassvētkus nosvinētu.
Ap katru bērna galviņu
Auž svētku prieki staru rotu –
Tie katrs savu balviņu
Par karaļvalsti neatdotu...
Sensenais brīnums veltītais
No jauna nācis zemes lejās,
Un senais sapnis zeltītais
Mirdz apskaidrotās bērnu sejās.
Vai, blakus svārkus šūdama,
Iet zemei pāri ziema barga,
To, gaišo laimi gūdama,
Sirds nejūt, kaut tā tumsā vārga.
Ap katru sveces deglīti
Tā sajūt gaišu, baltu prieku...
Es redzu svētku eglīti
Un atkal jauns un laimīgs tieku.
