Milzīgs sniegputenis iztraucēja trīs bērnu Ziemassvētku ceļojumu uz Ziemeļpolu. Liekas, ka ziema nevēlējās, lai Jāzeps, Pēteris un Rūta nonāktu Ziemassvētku vecīša ciematiņā, pasargājot tālo un noslēpumaino vietu no svešam acīm. Lēmuši par atgriešanos mājā, trijotne maldījās baltajā mežā, līdz par laimi iepriekšējā stāsta daļā, Jāzeps ieraudzīja Olafu, ceļa sākumā uzcelto sniegavīru, kā zīmi, ka mājas ir pavisam tuvu. Vai viņi nokļūs Skaistlejā?
Tuvojās 24. decembra vakars, gada skaistāko svētku vakars. Skaistlejā būtu vajadzējis skanēt Ziemassvētku dziesmu melodijām, lielajai eglei centra laukumā vajadzēja spīdēt spožāk kā iepriekšējās dienās. Ciemata cilvēkiem būtu bijis jālīksmo svētku noskaņās, viens otram novēlot priecīgu svētkus, līdz mute kļūtu sausa.
Varbūt ausainim Mā būtu bijis iemesls būt nedaudz pūcīgākam kā citiem. Tikai nesen ticis galā ar iepriekšējās dienas sniegputeņa atnestajā dāvanām, laiku ziņu onkulis nākošās divas dienas vēstīja, ka debesis, ļoti iespējams, būt tikpat dāsnas ar balto pūku.
Diemžēl nekas no tā Skaistlejā šovakar nenotika, nevienam nebija priecīgāka sejas vaibsta kā vienmēr sapīkušajam Edgaram Eglem. Centra laukumā staltās egles lampiņas bija tikpat tumšas kā vasarā ieliktas mēra kunga mājas bēniņos. Citkārt skandās skanošā mūzika apklusināta, lai jebkurš varētu sadzirdēt prieka vēsti, ja Pēteris, Rūta un Jāzeps tomēr pārrastos.
Kluso Skaistlejas ieliņu caurstrāvoja Rūda rejošā balss. Kevins to centās apklusināt ar striktu nosodījumu, taču melnais sunītis nepakļāvās aicinājumam. Viņa aste kustējās gluži kā Karlsona propellers, gandrīz paceļot Rūdi lidojumam augšu . Viņš dīdījās, soli uz priekšu, soli atpakaļ, it kā neticēdams savām acīm, ausīm un ožai, līdz uzsāka neapturamu skrējienu uz priekšu.
-Kur tu?- Kevins gandrīz jau saķēris Rūdi aiz kakla siksnas, tomēr nācās atzīt savu lēnīgumu straujā rotveilera priekšā -Rūdi, tu traks?-
Tikai tad Kevins manīja trīs ēnas iznākam no meža ceļa. Acis vēl nespēja saskatīt šo trīs cilvēku sejas, taču sirds izrādījās manīgāka. Neticamais kļuvis par realitāti, arī Kevina kājas kā trakas nesās meža ceļa virzienā, lai pārliecinātos, ka tā nav tikai mirāža, prāta izspēlēts triks.
-Rūdi, kā es ilgojos pēc tevis- Rūtas balsi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Tās spalgums un ausīs griezīgais tonis pārliecināja Kevinu, ka Skaistlejā noticis Ziemassvētku brīnums.
-Slēdziet mūziku, slēdziet egles lampiņas, viņi ir atgriezušies- Kevins kliedza skaļāk par Rūda rejām, smilkstieniem un sajūsmas ņurdēšanu -Jāzeps, Pēteris un Rūta ir mājās-
Kevinam kā pirmais apskāva visus trīs bērnus, pasakoties visiem, visos iespējamos vārdos par to, ka atgrieza bērnus atpakaļ sveikus un veselus. Pretī saņemot bezgalīgu atvainošanās jūru, solījumiem būt paklausīgiem, kas tika lauzts jau nākamajā blēņu izdarīšanas reizē.
Celiņā parādījās Rūtas vecāki. Māte gaiši zilā ziemas mētelī ar saraudātām acīm, kuras nu mirka laimes asarās. Aiz viņas stāvēja tēvs, strikto sejas vaibstu iemainījis pret platu smaidu, ar mājieniem aicinot meitu skriet pie viņiem. Visi trīs savienojās ciešā, vairāku minūšu ilgā apskāvienā.
Pētera vecāki atskrēja mirkli vēlāk, bet tika pie tikpat silta apskāviena. Lai arī apzinājās nepatikšanas apmērus, Pēteris priecājās atkal sajust ap sevi tēva stingro roku un mātes pateicības čukstus ausī. Ja vēl pirms pāris dienām puisim traucēja mammas lillā jakas pūkainā apmale, tai kutinot degunu, tad nu viņš ļāvās šim mirklim, necenšoties paliekties nostāk.
Jāzeps skrēja vistālāk, ignorējot visus citus, viņš nokļuva līdz savas mājas priekšai, kur viņu gaidīja vecmāmiņa. Viņa atstutējusies pret spieķi, izplūda asarās, pasakoties Ziemassvētku brīnumam, viņa saņēma mazdēla ciešu apskāvienu. Caur raudām viņa vaimanāja par puikas prombūtni, bet ausīm uzklausīja piedošanas lūgsnas.
Beidzot visi Skaistlejas iedzīvotāji varēja sanākt kopā pie lielās egles, lai atkal to iedegtu. Mirkli pirms atsāka mirdzēt lielā zvaigzne, egles galotnē, mērs iesāka bez balss izteikt “Klusa nakts, svēta nakts” dziesmas vārdus, pašam nenojaušot, ka viņa čukstošo dziedāšanu noķers līdzās stāvošā sieva, kurai sekoja ausainais Mā un pārējie ciemata iedzīvotāji, pat par Edgara Egles lūpas lēnām kustējās.
Zvaigzne egles galotnē atkal mirdzēja spoži, bet ne tik spoži kā tā, kas palikusi Pētera, Rūtas un Jāzepa atmiņā, tā kurai tika izteikta vēlēšanās atgriezties mājās.
Paldies, priecīgus Ziemassvētkus ! ! !
