Pirms nedēļas Laimis izcīnīja savu ceturto žetonu, kas viņam ļauj piedalīties Vidzemes reģionālajā turnīrā. Šodien kārta nākamajam rindā stāvošajam, kā veiksme viņam palīdzēs, redzēsim sekojošajā stāstā !
Laimis priecīgs nošļūca no treneriem paredzētās vietas. Augstāk paceļot žetonu, caur vienu no daudzajām spraugām ielidojušajiem saules stariem, radīja gaumīgu saules zaķi, kas nolaidās uz Mias baltās blūzes. Puisis bija neizsakāmi priecīgs un novēlēja Eduardam pēc cīņas justies tikpat pacilātam.
Pagaidām Eduardam nācās samierināties ar trīcoša uztraukuma dāvāto nemieru. Tas drebināja ķermeni un neļāva skaidri domāt. Viņš apzinājās, ka pareizākā izvēle būtu cīņā sūtīt Marovaku, kura zemes pokemona īpašības noteikti būtu priekšrocība pret Broka klints tipa izvēlēm. Lielākā nelaime, ka viņa prāts pārdega un vairs neatcerējās, kurā no pokebumbām atrodas mazais pokemons.
Tādas problēmas nebija pretim stāvošajam Brokam, kurš pārliecinoši cīņā meta Džeududu, nedaudz lielāku un noapaļotākām kantēm kā tam, kas guļ pokebumbā pie Eduarda jostas.
-Es izvēlos tevi- pretim kliedza Eduards, kurš sakrustoties pirkstiem cerēja, ka ir uzminējis pareizo pokebumbu un batajai gaismai izveidojoties par pokemonu, visu acis lūkosies uz Marovaku.
Par lielu atvieglojumu Eduardam un prieku visiem trim draugiem aiz muguras, tur patiešām bija Marovaks. Vismaz viens veiksmes stariņš uzspīdēja Eduarda pasaulītē, tālāk viss kļuva atkarīgs no Eduarda un Marovaka kopcīņu.
Džeududs devās uz priekšu, saķerot stingrajās rokā nabaga Marovaku. Tvēriens izskatījās ievērojami vājāks kā tas bija patiesībā. Marovaka kliedzienu noteikti dzirsēja arī zālei tuvumā esošie cilvēki. Eduardam nācās ātri domāt kādu paņēmienu izmantot, lai atbrīvotu savu pokemonu.
Jau pēc brīža domāt vairs nebija nepieciešams, jo jau nākamajā mirklī Marovaks nokļuva zemā lidojumā, atsitoties pret akmeni. Varēja manīt, ka tas nodarīja sāpes mugurai, bet Marovaks bija cīnītājs un viens trieciens viņu nespēs nogāzt.
Ja metiens nespētu, tad akmeņu lidojumi Marovaka virzienā to noteikti varētu. Džeududs izmantoja savas lielās rokas, lai savāktu tuvākos akmeņus un raidītu pretinieka virzienā. Par laimi tikai viens metiens izrādījās precīzs.
Tas trāpīja kājai, atkal izsaucot smalku kviecienu no mazā pokemona. Eduardam bija grīti noskatīties kā Džeududs paceļ smagos akmeņus un metā kā basketbola bumbu. Tas noteikti nebija viegli un kaut arī spēki atstāja arī Džeududu, aizsargāties noteikti prasīja vairām spēka. Īpaši, ja vēl viena akmens šķemba trāpīja Marovakam pa ceļgalu, viņu noguldot uz ceļiem.
Sāpes bija lasāmas Marovaka acīs, tikai nedaudz trūka, lai viņš padotos un samazinot Edurda izredzes uz cīņām Valmierā. Vienmēr uzticamais kauls nu bija kļuvis par spieķi, palīdzot nostāvēt uz kājām, kreisā kājiņa vairs neklausīja kā cīņas sākumā un galva likās smagāka ka jebkad agrāk.
-Maravak, vēl pēdējo reizi, dubļu pikas- Eduarda balss bija vairāk lūdzoša kā pavēloša, labi apzinoties, ka no mazās, iespējams, radībiņas tiek prasīts vairāk kā varētu saņemt, bet aizstāvībai jāsaka, ka arī Džeududs izskatījās noguris, kas nebija bieža parādība.
Lēnais Džeududs nepaspēja izvairīties no dubļiem un pokemons nokrita bezspēkā uz klinšainā laukuma. Broka brāļi smagi nopūtās, it kā paši būtu zaudējuši cīņu. Zināmā mērā Eduards apzinājās viņu sāpi, jo kaut ko līdzīgu izjūt, kad no malas noskatās draugu cīņas.
Nebija nepieciešams vēl vairāk mocīt Marovaku, viņu atsaucot pokebumbā, tam nočukstot visus viņ zināmos pateicības vārdus un solot vienam pašam kārumu paku.
Broks pasniedza pelēko astoņstūri, kas apliecināja Eduarda uzvaru Alūksnes pokemonu cīņas zālē. Sajutot auksto metāla nieciņu uz savas ādas, Eduarda prātā uzzibsnīja pēdējos divos mēnešos piedzīvoto.
Vispirms Kjūbona pārvēršanos Marovakā un abu daudzās uzvaras, tik svarīgos brīžos. Nidorino atbalsts grūto laikos, viņš vienmēr uzvedies kā tētis, kurš pārskata, lai viss beigi beigās būtu nevainojami. Džeududa nenogurdināmais cīņas spars iedvesmojis Eduardu nepadoties arī brīžos, kad rokas nolaižas. Abra un Onikss viņa ceļojumam pievienojies pārāk nesen, lai par viņus pamatoti novērtētu.
Tagad mūsu varoņiem jānogaršo gardā Laimja mammas gatavotās pankūkas un jādodas uz Vidzemes galvaspilsētu, lai parādītu savu spēku Vidzemes reģionālajā turnīrā.
