Turpinājums par mazu puiku, kurš pamazām dodas pretim mērķim. Pa ceļam gadās pa kādam akmenim, taču tas jāizmanto, lai celtu kāpnes augšup.
Iepriekšējā stāstā guvis rūgtu pieredzi cīņā ar brāļiem, Gundara stāsts turpinās četrus gadus vēlāk, basketbola zālē pie ilggadējā trenera. Guvis mācību, ka smags darbs negarantē uzvaru, viņš sapīcis neapvainojās uz visu pasauli novēršoties no mērķa. Ticot mazai nerimstošajai balstiņai galvā, par veiksmes esamību, gluži vienkārši netika darīts pietiekami, neatrodoties pareizajā laikā, pareizā vietā.
Sākumā mest tālmetienus Gundaram nešķita gana izaicinoši, viņam labāk patika noguldīt pretinieku uz parketa pēc lieliskām dribla kustībām. Tas bija gan aizraujošāk, gan daudz vairāk sajūsmināja komandas biedrus, bet kopš neveiksmes pret brāļiem trīspunktu konkursā viņa domas mainījās. Trauku mazgāšana un dzīvokļa uzkopšana nedēļas garumā lika apdomāt savus treniņu paradumus. Gluži netīši puisim iemācot, ka zaudējuma rūgtums iemāca vairāk kā uzvaras saldums.
-Es vēlos kļūt labākais, kas šajā zālē spēlējis- četrpadsmit gadus jaunais puisis piesita kāju pie parketa grīdas, sarunā ar treneri, tikko beidzoties kārtējam treniņam.
Pusotra stundas garš treniņš kopā ar vienaudžiem dažbrīd šķita vienmuļš, ja to izlaida divi citi perspektīvi šīs grupas dalībnieki. Pārējie visu darīja pa roku galam, lai ievilktu ķeksīti pretim darāmajam. Citi šeit nāca, lai izrādītos karsējmeitenēm, kuras laukuma otrā galā novadīja savu mēģinājumu. Viņas bija daudz vecākas par puišiem, ne reizi pat nepaskatījās uz tiem, bet jaunajiem censoņiem tas likās mazsvarīgi.
Uz treniņa beigām pamazām saradās nākamā grupa, divus gadus vecāki un ievērojami garāki jaunie basketbolisti. Viņi ievēroja Gundara dribla prasmes un pārākumu pār vienaudžiem, veltot aplausus pēc katras veiksmīgās darbības. Par šiem zēniem bija dzirdējuši visi, no viņiem bijās ne dēļ basketbola prasmēm, bet viņu nesaudzīgās spēles. Tā bieži savainoja pretiniekus, izraisot lielu nepatiku un necieņu pret savu komandu, taču citādi viņiem nebūtu izredžu gūt uzvaras.
Uz soliem gar zāles sienām, puiši vienlaikus bažījās par savu treniņu, jo viņiem pietrūka viens spēlētājs, lai sanāktu kvalitatīva treniņspēle. Šajā dienā viņiem paredzēta savstarpēja treniņspēle, taču viens no puišiem neparedzētu apstākļu dēļ neieradās.
-Tu vēlējies būt labākais, kas spēlējis šajā zālē- treneris uzsauca Gundaram, kurš jau atradās pie laukuma malas, puisis pagriezās un piekrītoši pamāja galvu, pēc tam trenerim turpinot -tad tev jātrenējas vairāk par citiem- treneris saredzēja izeju.
Šie vārdi Gundara sirdī iecirta kā Džona dūriens Danerīsas krūtīs. Viņš apstājās, noskatījās kā pēdējie grupas biedri pazūd aiz durvīm un tad pagriezās pret vecāko grupu puišiem un tuvojās tiem. Dīvainajā trenera uzsaucienā slēpās nodoms, to puisis nojauta uzreiz, čarkstošā balss skanēja čarkstošāk kā parasti.
-Viņi mani samals smalkāk par miltiem- Gundars izklausījās pēc klasiska čīkstēja, kaut tobrīd viņi vārdiem bija stabilāks pamats par to, kas atradās zem Pizas torņa.
-Panāc- treneris viņu pasauca pie sevis, kamēr pārējie puiši iesildījās un jau dalījās divās komandās vieglam treniņmačam -tu bumbu savās rokās neredzēsi- viņa vārdi Gundara ausīs nelikās loģiski un vīrieša elpa spēcīgi oda pēc ķiplokiem, atturot tik vajadzīgo gaisu puisim ievilkt caur degunu -ar savējiem esi iemācījies spēlēt ar apaļo ripuli kā Aiversons- Gundars gan būtu vēlējies dzirdēt Derika Rouza vārdu, bet to viņš piecieta, vēlēdamies dzirdēt trenera nākamos vārdus -tagad tev būs iespēja iemācīties spēlēt bez tās, spēlēt aizsardzībā-
Ja paskatās uz visu no cita skatupunkta, Gundars iemācījās ne tikai jaunas spēles manieres, bet arī iegūt sev vislielāko labumu, kad pirmajā acu uzmetienā liekas zemē izšķists laiks. Turpmāk viņš bieži spēlēja kopā ar šiem puišiem, mācoties lietas, kuras nevarēja attīstīt esot komandas līderim. Ar to atšķiroties labam spēlētājam no izcila, tvert izaicinājumu pēc izaicinājuma.
Pirmā daļa - Pirmais solis basketbolā !
Otrā daļa - Kad sapņi piepildās . . . 2
Trešā daļa - Kad sapņi piepildās . . . 3
