Sestais stāsts par zēnu, kurš iemīlējās, iemīlējās basketbolā un soli pa solim pilnveido gan savas prasmes laukumā, gan sevi kā cilvēku. Dažas mācības ir patīkamākas par citām . . .
Smagās lietus piles atsitās pret mazo Gundara galvu, kura bija pilna domu par kavētu treniņu, nesen saņemto nepelnīti zemo atzīmi matemātikā un citām pēdējā laika neveiksmēm. Netaisnīgais vērtējums matemātikā bija pēc puiša domām, patiesībā paviršā attieksme pret mācībās ļoti ietekmēja jaunieša spējas iepriecināt vispirms sevi, tad vecākus un visbeidzot skolotājus ar labām sekmēm. Vecāku lekcijas noklausīšanās sekmēja viņa aizkavēšanos, par ko vainīga nu bija visa pārējā pasaule.
Vainot citus pamazām bija kļuvusi par Gundara iemīļotāko nodarbi. Pie neveiksmēm mācībās noziedzās skolotāji, pie strīdiem ar vecākiem grēkāži atradās brāļu vai tēta, mātes veidolā, metienus garām grozam aizmeta neveiksmes. Dažreiz piemetās bezspēks pasaules netaisnībai pret baltāko no jēriem.
Arī šajā dienā, garāmbraucošā mašīna izbraucot caur milzu peļķi, izpelnījās neglaimojošus vārdus, kaut pirms sekundes prātā uzmirdzēja brīdinājums pavirzīties ietves iekšmalā.
-Tu kavē puika- treneris uzkliedza Gundaram, kad viņš klusām centās ielavīties zālē, uzmanīgi aiz sevis aizverot durvis, bet trenera acs bija pārāk vērīga -desmit reizes apkārt laukumam-
Skrējiens nesagādāja nekādas grūtības, citos apstākļos tas palīdzēja izvēdināt galvu. Taču šoreiz lēnais riksītis apkārt pārējiem komandas biedriem, kuri nemākulīgi izpildīja vienkāršākos basketbola vingrinājumus, bija kā soda apļi. Klusi čuksti mijās ar klaju zobošanos, par ko treneris neizteica nevienu aizrādījumu. Viņš vienmēr skarbi attiecies pret nedisciplinētību un pret savu labāko audzēkni nebija iespējami izņēmumi, lai pārējiem būtu piemērs, ka neviens netiks žēlots. Gundars to visu lieliski saprata un arī šoreiz prātā meklēja vainīgo, un tā bija matemātikas skolotāja, kura ielika neapmierinošu atzīmi.
Pēc desmit veiktiem apļiem Gundars pievienojās saviem komandas biedriem un labāk par citiem veica aizsardzības simulācijas, driblu kustību, pārskrējienus un citus vingrinājumus. Treniņa beigās treneris sadalīja grupu divās daļās, Gundars kopā ar sliktākajiem grupas bērniem pret pārējiem. Arī šāds sadalījums nebija puisim pa prātam, katrs zaudētais punkts tika pavadīts ar niknu skatienu trenera virzienā. Tas pats sekoja arī pēc katra garām aizmestā metiena, arī tad Gundars vainoja treneri.
-Velns- Gundars lamāja sevi pēc kārtējā garām aizmestā metiena. Viņa acu priekšā pazibēja neskaitāmi pirkstu gali, tikai bumbas lidojuma laikā viņš pamanīja brīvi atstātos komandas biedrus laukuma stūros. Viņu acīs nebija vērojams ne pārsteigums, ne dusmas par neveiksmīgo metienu, vai neiedoto piespēli, bet gan maziņš pašapmierināts smīns. Tas nobiedēja Gundaru, tāpat kā trenera svilpe par treniņa beigām, tā sastindzināja asinis pusceļā. Tāpat kā domas, sajūta bija kā apstāties pusdriblā, nepabeigtības sajūta pēc pilnīgas sagrāves treniņspēlē.
-Tu lieliski spēlēji- mazais Arvis uzsita Gundaram pa plecu. Viņa valodā bija dzirdams klaja sarkastiska liesma, kas svilināja Gundara zaudējuma sajūtu.
Puisis palika laukuma vidū, apjucis skatoties kā viņa grupas biedri pazūd aiz durvju ailes, bet vēlēšanās doties viņiem līdzi neatradās. Labāk nogaidīt un doties uz ģērbtuvēm pēdējam, lai nebūtu jādzird pazemojošie čuksti par viņa spēli.
-Lielie šodien nebūs- treneris nesaprata, kādēļ Gundars laukuma vidū stāv kā sāls stabs -un ilgāk šodien nevar palikt, man jādodas uz viesībām-
-Zinu- Gundars atteica un bailīgi lēni spēra nākamo soli, kā Indians Džons atklājot jaunas kapenes -vēlos ģērbtuvē pārģērbties viens-
-Kāpēc?- treneris kļuva ziņkārīgs. Viņš pabeidza rakstīt papīrus, piecēlās no sola līdzās laukumam un devās puiša virzienā -nebija tev labākā spēle, bet tādas vēl gadīsies simtiem, pat Džordans zaudēja vairāk kā trīssimt spēļu-
-Jūs mani salikāt ar četriem sliktākajiem no grupas, pret labākajiem, man nebija izredžu- Gundars sūkstījās, beidzot vismaz vienu akmeni viņš varēja nogrūzt no nospiestās sirds -viņi visi pieci nāca mani segt, neviens nespētu nospēlēt labāk par mani-
-Ikviens to spētu- trenera vārdi kā zibens no skaidrām debesīm apstulbināja jauno puisi -tu spēlēji viens pret pieciem, tikai muļķis tā darītu - Gundars vēlējās iebilst, ka komandas biedri nespētu cīnīties pret pretiniekiem -Jānis un Edgars nepiesegti nespēj aizmest garām, bet uz viņiem paskatījies vien tad, kad pats jau biji izmetis, Artūrs zem groza jutās vientuļāks ka kaktuss tuksnesī, bet Mārim bumbu neiedevi ne reizi-
-Jūs sakāt, ka es esmu vainīgs, ka zaudēju?- Gundars iekliedzās un vēlējās pamest zāli, bet aprāvās, kad atcerējās, ka tur vēl arvien atrodas komandas biedri -ko es daru nepareizi, kāpēc visi nostājas pret mani?-
-Nevaino citus, kamēr neesi sapratis, kādēļ notiek tā un ne citādāk- treneris atkal nedaudz skarbā, bet pieklusinātā balsī pārtrauca Gundaru -citu vainošana savā neizdarībā ir vieglākais un gļēvākais ceļš. Atceries pēc zaudējuma paskatīties uz savu spēli, katrs komandā izdara visu ko varējis, neviens nevēlas piedzīvot zaudējuma sāpes- viņa vārdi atkal skumdināja Gundaru, tie bija trāpīgi kā Robina Huda bulta un nāvējoši kā Legolasa.
-Es jūtos kā neveiksminieks, sajūta, ka visus pieviļu- puisim aizlūza balss, sasvīdušais krekls sen jau bija kļuvis par nastu, tā mitrums auksts un nepatīkams.
-Džordans zaudēja 366 spēļu, Kobe 510, Lebrons pagaidām 472 spēles atstājis ar nokārtu galvu un šie džeki ir labākie un tu mazais puisītis esi sapīcis pēc vienas neveiksmes?-
Iepriekšējās daļas-
1 - Pirmais solis basketbolā !
2 - Kad sapņi piepildās . . . 2
3 - Kad sapņi piepildās . . . 3
4 - Kad sapņi piepildās . . . 4
