Sveiciens visiem jaunajā gadā ! ! !
Ziemassvētku notikumiem virsū nokritušas jau krietni daudz sniegpārslu, par tiem runā vien bērni skolas gaiteņos. Šīm runām bija ieradums apklust, kad tuvumā gadījās kāds no pieaugušajiem. Bieži skolotājiem vajadzēja vien pacelt brilles, lai apklusinātu, kas pārbiedēja ciematu. Tieši tā tika nosaukta diennakts, kurā trīs bērni vieni paši klīda pa mežu, meklēdami Ziemeļpolu.
-Bez manis doties tālā ceļojumā?- Rūdis nodomāja ikreiz, kad izdzirdēja Pēteri lielamies ceļā sastapto Lielo pēdu, no kura tik tikko trijotne pamanījās izbēgt.
Sunītis nelabprāt atceras laiku, kad gulēja ciemata pievārtē, gaidot savus labākos draugus atgriežamies. Ziemas saceltā vētra bija pārāk liels izaicinājums melnajam rotveileram, lai dotos bērnus meklēt. Tagad nākas sev pārmest baiļošanos, taču tā tiek aizmirsta tiklīdz atkal tiek satikti draugi.
Pēdējās dienās visvairāk laika tiek pavadīts ar Jāzepu, jo viņa pienākumos ir gādāt mājai malku no lielā šķūņa. Tālais ceļš tiek mērots kopā ar Rūdi, bieži vien iejūdzot suņuku kamanās, lai ceļu līdz šķūnim tēlotu brošo Kristenu, bet Rūdi ieceltu brieža Svena kārtā.
Šī stundiņa pēdējās dienās rotveileram bija pašas iecienītākās, jo ne Rūta, ne Pēteris neiznāca no savām mājām. Jāzeps centās skaidrot Rūdim, ka abiem draugiem līdz skolas atsākšanās laikam liegts bez vecākiem iziet no mājām. Arī pašam Jāzepam būtu tāds pats liktenis, ja mājā nebūtu nepieciešama malka. Pirmo reizi dzīvē puisis priecājās par šo pienākumu.
Diemžēl piepildot malkas kasti virtuvē un noliekot klēpi pie istabas krāsniņas, Jāzepa prieki, pavadot laiku ar Rūdi, bija beigušies. Puisis ar nepacietību gaidīja nākamo dienu, kad atkal vajadzēs mājā malku un varēs pavadīt laiku ar jauko suņuku.
Aizveroties brūnajām koka durvīm, Rūdis mirkli izkavējās. Sēdēja uz sniega apklātā bruģa, cerot tām atkal paveroties vaļā un ieraudzīt draudzīgu seju. Lūgsnām nepiepildoties, ienmēr bēdīgais un nošļukušais purniņš kļuva vēl novilktāks un skumjāks.
Pāris reizes ierējies, viņš piecēlās un devās prom savās suņu gaitās, nepamanot, ka Jāzeps pavēra otrā stāva aizskaru, lai pamātu sunītim sveicienu līdz nākamajai dienai. Puisis ļoti vēlējās rotaļāties ārā, ne sodītam sēdēt istabā un gaidīt atsākoties skolai.
Tieši skola būs tas laiks, kad Rūdis varēs būt kopā ar saviem draugiem teju katru dienu. Nu dienas jāpiepilda ar staigāšanu apkārt, visbiežāk noejot garām Kūkas tantes mājai, lai žēlīgu skatienu iemainītu pret garšīgu konditorejas izstrādājumu.
-Paldies, gribu vēl- Rūdis noteica, kas caur kaklu vēderā aizlaida kārtējo biezpiena radziņu. Neviens no cilvēkiem nesaprata viņa teikto, kas nedaudz kaitināja, jo būtu tik daudz, ko divkājainajiem pastāstīt.
Piemēram Kūkas tante vienmēr sūdzās, ka peles iekļuvušas viņas virtuvē, Rūdis varētu pastāstīt, ka tās dzīvo klusu dzīvi viņas viesistabā. Vairāku gadu garumā iznākot no aliņām tikai naktīs, tām izdevies sevi neatklāt.
Fermerim varētu atklāt īpašu alu vistu kūtī, caur kuru vistas izkļūst no būra, lai no rīta tiktu ķertas pa pagalmu. Lai gan, iespējams, šo noslēpumu Rūdis neatklātu, jo ir tik jautri vērot cilvēkus vērot ķeram vistas, ka citreiz var smieties kažoku turēdams.
Ja Rūdis spētu runāt, viņš izklāstītu veikalniekam, ka pāris putnu būriši meža nomalē ļautu viņam izvairīties no apķēzītas terases gada siltajos mēnešos. Redzēt laipno vīru lietojot nešpetnus lamu vārdus, nav skats, ko sunītim patīk vērot vasaras vakaros. Kaut arī bija uzjautrinoši vērot Edgara Egles pavisam savilkto seju, kad viena no putnu dāvanām nokļuva uz viņa krekla pleca.
Tas viss ir no sērijas, kas būtu, ja būtu un Rūdis pavisam noteikti nekad neiemācīsies runāt cilvēku valodā vai arī cilvēkiem nekad nebūs lemts saprast četrkājaino mīluli. Iespējams šo brīnumu vajadzēja vēlēties kā Ziemassvētku brīnumu, taču tas tika iztērēts, vēloties atpakaļ savus draugus. Vēl atlicis jaungada brīnums, bet neviens nav drošs, vai tas strādā tikpat līdzīgi kā Ziemassvētku brīnums.
Rūdis nonācis centrālajā laukumā, sēdēja un vēroja maināmies gaismiņas milzīgajā eglē. Reizēm viņš aizdomājas, kā cilvēkiem nav bail uzstutēt zvaigzni tik augstu, pašā galotnē, viņam noteikti būtu stīvas visas četras kājas un purniņš trīcētu vairāk kā Pētera žoklis, kad puisi izvilka no aizsalušās upes.
-Ko tu šeit dari?- Rūdis baltās sniega kupenas fonā baltu divkājainu radībiņu, ko cilvēki mēdza saukt par vistu -kāpēc esi tik tālu prom no fermas?-
-Cilvēki nejēgas nemācēja mani noķert- vista sūrojās, lēniem soļiem pietipinot pie Rūda. Viņai nebija bail no melnā briesmoņa, kā viņu iesauca vistas sugas māsas -visu rītu viņi mani ķerstīja pa pagalmu, taču mani spārni un kājiņas bija ātrākas par viņiem- vista lepni stāstīja -diemžēl bēgot aizmaldījos un nu nezinu ceļu atpakaļ-
Sākumā Rūdis fermas iemītniekos saskatīja staigājošu ēdienu, taču pēc lielas brēkas, viņš saprata, ka fermeris kā draugs ir daudz labāks kā kādas spalvaina radījuma apēšana. Pagāja ilgs laiks, iespējams, divas ziemas, kamēr viņam izdevās saprasties ar fermas iemītniekiem un nu viņš tiek laipni gaidīts viesis siltajā kūtī.
-Es tev palīdzēšu rast ceļu atpakaļ- Rūdis pārzināja ciemu labāk kā jebkurš cits -protams, ja vēlies, bet naktī neiesaku iet uz mežu, tur no pelēčiem izbēgt nebūs tik viegli-
Vista pameta ar galvu, lai melnais briesmonis beigtu lieki kulstīt mēli un rāda ceļu atpakaļ uz fermu. Dzīvei ārpasaulē viņai nebija piemērota, sakot, ka tik lielā stresā dzīvot viņa esot par vecu. Tik nobijusies vistiņa nav jutusies kopš kūtī iemaldījās sesku ģimene.
Gājiens kļuva par jauku pastaigu, kurā tika parunāti jaungada plāni. Abi sūrojās par tuvojošos uguņošanas skaņām, kas ierasti izbiedē visus fermas iemītniekus. Rūdim tas sasitījās arī ar atmiņām, kā viņš pazaudēja savus saimniekus, taču tik bēdīgiem notikumiem nebija laika.
-Sarīkosim jaungada svinības- Rūdis iesaucās -visi kūts iemītnieki vienkopus, dziedāsim dziesmas, būsim skaļi un neviens nedzirdēs uguņošanu. Būsim kopā un bariņā vienmēr drošāk-
Suņa doma vistiņai izlikās interesanta un pēc paŗis sekunžu pārdomām viņa deva savu piekrišanu. Mirkli apšaubīja vai brūnā vista piekritīs šādām vakara izmaiņām, taču kopējam bara spiedienam piekritīs pat stūrgalvīgākā vista.
Par jaungada sagaidīšanas vietu fermas iemītniekiem un Rūdim kļuva fermas sarkanais sienas sķūnis. Tās durvis gandrīz vienmēr bija vaļā, Rūdis zināja, gaismas ieslēgšanas ierīci, ko reiz noskatījās no fermera dēla.
Vistiņa ātri apziņoja kūti, ka visiem jāierodas sarkanajā šķīnī uz jaungada sagaidīšanu. Uz to daži burkšķēja, sakot, ka jādodas pie miera, citi vien pirmajos vārdos jau bija noskrējuši pusi no ceļa. Tas nebija tāls, taču biezā sniega kārta to padarīja pavisam šauru, saimniekiem notīrot tikai mazu taciņu, lai varētu nokļūt no kūts uz šķūnu un tālāk uz māju.
Rūdis ienāca sarkanajā šķūnī, uzlūkojot visus sanākušos fermas iemītniekus, pat kaķis Jēcis zvilnēja uz tālākā siena paku krāvuma. Visas desmit fermas gotiņas vēl mielojās pie vaļējā siena, viņām piebiedrojoties Gilgamešam jeb vienīgajam fermas zirgam.
-Prieks Jūs visus redzēt jauno gadu sagaidot- Rūdis visiem uzsauca, pretim saņemot tikpat siltus un varenus sveicienus no katra šķūnī sanākušā lopiņa. Visskaļākās bija vistas, tās ieņēmušas vietas uz šķērskokiem, jutās teju kā savā kūtiņā.
-Kas ir jaunais gads?- no aizgalda iznāca maza, gotiņai līdzīgs kūts iemītnieks.
Tas bija telēns Zigrīds, kura platās acis pirmo reizi vēroja Rūdi, tāpat kā sunīša acis pirmo reizi vēroja telēnu. Viņa ziņkārība un bijība pret visu nepazīstamo, Rūdim atgādināja viņu pašu un tas uzlika atbildību.
-Jaunais gads ir jauns sākums- Rūdis mazliet tēvišķā balsī atbildēja -kad katrs no mums varam būt labāki kā iepriekš, slikto censties labot ar labo, varbūt, tikai varbūt mēģināt solījumus izpildīt labāk kā tos, ko devām pirms gada-
-Man patīk jaunais gads- Zigrīds jautri iesaucās, daudz drošāk kā iepriekš pasperot soļus Rūda virzienā.
Telēns pastiepa kaklu rotveilera virzienā, salika kopā degunus, novēlot laimīgu gada pēdējo dienu. Rūdis jutās ļoti neveikli, neviens vēl nebija uzdrošinājies tik brīvi uzvesties tik viņam tik tuvu. Viņš sen pieradis ja ne pie bailēm, tad pie lielas bijības.
-Tu esi drosmīgs puika- Rūdis noteica -neļauj pasaulei sevi mainīt-
Pamazām pienāca pusnakts, to varēja noteikt pēc vecā koka pulksteņa pie gala sienas. To sen putekļi un zirnekļu tīkli bija pārņēmuši savā varā, bet savu darbu tas padarīja godam, Rūdim pavēstot, ka drīz vien ciematiņā debesīs tiks uzšautas vairākas biedējošās raķetes.
Gotiņa, kuru saukta Gaujas vārdā uzsāka jestru Ziemassvētku meldiņu, jo nezināja nevienu, kurā būt jaungada vārdi. Tas pat nebija svarīgi, daudz svarīgāk bija būšana visiem kopā. Skaļie dziesmas vārdi aizēnoja uguņošanu turpat aiz muguras.
Rūdis juta katru uguņošanas rībienu, katru reizi mazajai sirsniņai apveļot kūleni krūtīs, taču melnajam briesmonim nepiedienējās bīties no sīkiem troksnīšiem, nodomāja sunītis. Pagriezis muguru šķūņa ieeja, drosmes spēku nebīties smēlās no apkārtējiem, jo bariņā drošāk.
Telēns Zigrīds savā mazliet trīcošajā tonī nobeidza dziesmas pēdējos vārdus “Savā segā ietinis, laukus kupenā sadzinis”. Jaunākajam kūts iemītniekam šīs rindiņas padevās labāk kā jebkuram citam. Redzot apkārtējo uzmanību Zigrīds samulsa un apgrieza pāris riņķus ap sevi, tā noņemot mulsumu no saviem pleciem.
Rūdis izgāja ārā no šķūņa un palūkojās debesīs, tumši zilais debesu jums bija piebārstīts ar neskaitāmiem spīdekļiem. Mazi gaiši punktiņi pa visām debesīm, katra par vēlēšanos vai solījumu, ko kāds šonakt izteicis. Nedaudz zemāk ciemata gaismas, tajā atrodoties nav iespējams novērtēt to skaistumu un siltumu, ko patiesībā nes Skaistleja.
Laimīgu un priecīgu 2024. zaļā pūķa gadu ! ! !
