Nogaršojuši Laimja mātes kulinārijas prasmēs radušos gardumus, mūsu varoņiem jādodas tālāk. Nākamais mērķis ir Vidzemes galvaspilsēta Valmieras, kurā norisināsies Vidzemes reģionālā turnīra galvenais turnīrs !
Atvadīšanās no vecākiem vienmēr bijusi smaga un ilga, īpaši no dēla, kurš no gara ceļa mājā uzkavējas vien nakti. Ja iepriekšējā vakarā pār Laimi nobira jautājumu jūra, tad pēdējās desmit minūtes tika pavadītas ar laba vēlējumiem.
Turpat aiz muguras, pie klasiskas piecstāvu mājas trepītēm stāvēja tēvs, viņš vairākkārt piedāvāja savu laiku, vietu automašīnā un kopīgu braucienu uz Valmieru. Lai arī cik vilinoši neizklausītos, bet veiksmīgs ceļš jāpabeidz tāpat kā tas iesākts. Šoreiz līdz pilnībai perfektumam vajadzēja izmantot savu kreiso un labo kāju, tām spiežot soļot līdz Vidzemes vidum.
Bez vienas nakts mājas sniegšanas, vis bija pateicīgi par brokastu pankūkām. Kopā ar aveņu ievārījumu un svaigu no vietējiem zemniekiem nopirktu pienu, tās bija labākās brokastis kopš viesošanās Smiltenē. Eduarda roka pati stiepās pēc katras nākamās mīklas brīnuma, līdz nevis mēra sajūta, bet vēders izkliedza beigu signālu.
Pēc garajām atvadām, beidzot draugu grupa izsāka simt vienpadsmit kilometrus garo jeb divdesmit divu stundu ilgo ceļu līdz Valmierai. Šo Mia neizrēķināja savā galvā, viņai palīdzēja no 2005. gada 8 februāra iepazītā Google Map aplikācija. Tas gan ir tikai minējums, bet, iespējams, viņa ar to darbojās prasmīgāk kā jebkurš cits, pavisam droši starp visiem četriem draugiem, neatradās šai aplikācijai draudzīgāki pirksti.
-Līdz turnīra sākumam vēl atlikusi nedēļa- Mia uzmanība pievērsās Vidzemes reģiona bukletam. Nobružātā krāsainā papīra strēmele jau bija kļuvusi par neatņemamu meitenes aksesuāru.
Bukletā teikts, ka katram trenerim nepieciešami seši pokemoni, taču mūsu varoņiem diemžēl nav gadījies satikt, Adrianam pietrūkstot pat diviem kabatas briesmonīšu. Ar šo, it kā nevainīgo, bet tik svarīgo tēzi, viņa mudināja draugus uztraukties par vēl neizdarītiem darbiem.
-Septiņas dienas un četri pokemoni- Laimis nosmēja -esam bijuši arī lielākā ķezā- puisis atcerējās savu pēdējo cīņu Smiltenē, kur viņu diskvalificēja dēļ trenera zonas pamešanas, kaut pietrūka pavisam nedaudz, lai tas pats notiktu dēļ nepietiekama pokemonu skaita.
Sarunas spraucoties cauri egļu biezoknim kļuva aizvien apgrūtinošākās. Pirmais lauza ceļu pārējiem, bet nākamie centās izvairīties no skuju pilnu zaru pļaukas. Viena no tām noglāstīja Eduarda vaigu, aiz sevis atstājot nepatīkamu sarkanu svītru, ne asiņainu, bet pietiekami sāpīgu, lai tā par sevi darītu zināmu visu atlikušo gājiena laiku.
Mia ieguva līdzīgu zīmi uz pleca, tikpat sarkanu, taču ievērojami lielāku. Viņas kliedziens to iegūstot likās biedējošs, it kā viņa piedalītos lēcienā ar izpletni. Reiz Adrians bija lecis ar gumiju no tilta, bet arī šajā brīdī viņš nebija kliedzis ar tādu degsmi un aizrautību.
-Esmu atlicis pēdējais- Laimis nosmēja, iedams grupas aizmugurē -esmu laimes lutināts vai arī manī mājo Melnās panteras instinkti- visi nosmēja, īpaši Adrians, kurš lauza ceļa caur mežu.
Jau izbriduši caur skuju koku neizbrienamajiem biezokņiem, beidzot parādījās saule jau caur daudz retāka meža koku galotnēm. Pēdējais izbrida Laimis, kuram bija jāapiet maza eglīte, tās apakšējās skujas bija baltas, kamēr galotne tik zaļa kā nevienai citai šajā mežā.
-Tā ir dzīva- iesaucās Laimis, atsaucot pārējos pāris soļus atpakaļ. Ieskatoties ciešāk, varēja manīt, ka tas ir Snovers
Snover ir pokemons ar baltu ķermeņa augšdaļu un brūnu ķermeņa apakšdaļu, kas atgādina sniegotu koku. Divas trešdaļas Snovera auguma ir brūns, bet jau pie zaļajām acīm ir sniegotais baltums. Uz muguras ir divi zaļi izaugumi, kas atgādina priežu čiekurus.
Sajutis, ka viņa maskēšanās ir atklāta, pokemons no galvas un sāniem nokratīja egļu zarus un uzsāka skrējienu egļu biezoknī. Pēkšņi viņš pakrita un skaļi iekliedzās, it kā būtu savainojis savu kāju. Viņš vāļājās pa zemi it kā izkliegtu pēdējo dzīvību.
-Es tev palīdzēšu- Laimis atradās vistuvāk un viņš pie Snovera nokļuva pāris soļus ātrāk par pārējiem. Pieliecies pie pokemona. Kad stāvēja kājās, Snovers stiepās aptuveni pusi Laimja auguma, galotnei esot vienā līnijā ar vidukli.
-Viņš ir izmežģījis potīti- Adrians uzmanīgi pieskārās Snovera kājai un izteica ticamu pieņēmumu -atstājot viņu šeit, viņš noteikti kļūs par vieglu medījumu plēsējiem, varam viņu nest līdz tuvākajam pokemonu centram, taču līdz Grundzālei ir tāls ceļš- puisis telefonā aplūkoja karti ar pokemonu centru izvietojumu.
-Ir tikai viena izeja- Laimis piecēlās kājās un no bikšu kabatas izķeksēja vienu no tukšajām pokebumbām -šī nav cienīga noķeršana, bet man nav izvēles- puisis uzmanīgi pieliecās un pielika savu pokebumbu pie gandrīz raudošā Snovera.
Pokebumba atvērās un iesūca ledus pokemonu sevī, tā divas reizes sašūpojās, mirgojot vidus pogai, līdz Snovers padevās un kļuva par Laimja pokemonu. Tālāk sekoja gandrīz astoņu stundu ilga ātra soļošana, kas beidzās Grundzālē.
Šajā ciematā tika izārstēts Snovers, aplūkots Umbreona atveseļošanās temps un uzcelta nometne. Vispirms Snoveram nācās pie māsiņām uzkavēties visu nakti, Adriana pokemonam vēl uz pāris dienām ieteicams atturēties iziet cīņas arēnā. Visbeidzot nometne tika uzcelta uz vēl nesen garas zāles rotājušas pļavas.
Plašajā laukā vējam bija, kur ieskrieties, tam traucējot naktsmieru visas nakts garumā. Nākamajā rītā neviens nejutās labi izgulējies, vēl vairāk, mazi aizkaitinājuma un noguruma pazīmes vilkās līdzi visu nākamo dienu.
Kur mūsu varoņus aizvedīs nākamās dienas notikumi, uzzināsim jau pēc nedēļas.
