Lielā Krievijas Zelta loka aizmirstais posms - Serpuhova11

lielāka daļa ēku šeit ir pamestas un ja nu arī ir te kāda māja, kurā dzīvo cilvēki, tad tā atrodas diezgan nožēlojamā stāvoklī. Tā pat šeit artodas arī pāris pilnīgi izpostītu namīpašumu.

Pamesta un vientuļa ir arī tikko pieminetā Svētās trīsvienības baznīca, kura pa gabalu izskatās tā tīri neko. Tās durvis ir aiznaglotas ar dēļiem. Tātad pilsētas mākslas muzejam šī ēka tā īsti nav vajadzīga. Kāpēc šī baznīca netiek nodota krievu  parezticīgo baznīcai? Domāju ka viņiem tā arī nav vajadzīga, jo šī organizācija pati netiek galā ar tām baznīcām, kuras jau atrodās tās valdījumā.

Tā nu izbaudot nelielu šoku par šeit redzamo turpinu ceļu. Te pavisam negaidīti no kāda grausta izskrien bariņš suņu un skaļi riedami metas manā virzienā! Jau sagatavojos kaut kā aizsargāties, kad pēkšņi suņus apsauc pie baznīcas vārtim sēdošais klaidonis. Šķiet ka šie suņi labi pazīst šo vīru noplukušajās drēbēs un arī respektē viņu. Suņi it kā nomierinās un izklīst, bet tajā pat laikā pāris no tiem turpina mani uzraudzīt. Te nu arī klaidonis apjautājas, vai es nevaru viņam noziedot kādu rubli? Izskatās ka man nav nekādas īpašas izvēles! Kā nekā, šis klaidonis apturēja šo suņu uzbrukumu un pilnīgi ir  iespējams, ka viņš tos suņus var atkal satracināt. Tadēļ iedodu tam pa kabatām salasīto sīceni un dodos tālāk.

Patiesībā te biju plānojis iegriezties arī Svētā Elijas baznīcā, kura atrodas burtiski te pat, bet tagad pārdomāju. Teikšu godīgi, izdarīju to drošības apsvērumu dēļ. Ja nu es ieiešu šajā baznīcā un pēc kāda brīža atgriezīšos pie tās vārtiņiem? Tur mani atkal var sagaidīt šie klejojošie suņi, un ja uz to brīdi klaidonis būs kaut kur pazudis, tad ļoti iespējams,  ka man nāktos atspārdīties no kārtējā suņu uzbrukuma!

Serpuhovas industriālais uzplaukums un noriets.

Nākošais mans apskates objekts atrodas te pat pie Katedrāles kalniņa un lai līdz tam nonāktu ir jāšķērso tikai viena iela. Te tad arī esmu nonācis līdz bijušajai Serpuhovas tekstilfabrikai. Droši vien šeit arī varētu rasties jautājums-ar ko tad šī fabrika ir īpašas uzmanības cienības vērta? Izādās ka šī fabrika agrāk zināma mērā ir bijusi, kā Serpuhovas industriālās varenības simbols.

Ja nu reiz šeit esam nonākuši, tad pāris rindiņās atkal pieskāršos vēstures tēmai. Un tā lūk! Kā jau pirmīt teicu, 1556.gadā pēc kņaza Vasīlija Blaženija uzvaras kārtējā karā, pret Krimas haniem, Serpuhova uz kādu brīdi atkal piedzīvoja īstu uzplaukumu. Sekojoši pēc pilnīgas uzvaras pār Krimas haniem Krievijas valsts paplašinājās un tās robežas nostiprinājās jau krietni uz dienvidiem no Serpuhovas. Tādējādi pilsēta it kā zaudēja savu strtēģisko nozīmi, bet tajā pat laikā, tā kādu brīdi saglabāja savu ekonomisko potenciālu. Vēlāk pēc Maskavas kņazu kārtējiem savstarpējiem ķīviņiem un kariem XVIIg.s. pilsēta pilnīgi panīka un to pameta lielā daļa iedzīvotāju. Savukārt uz reiz pēc Pētera Pirmā ieviestajām reformām Krievijā, Serpuhova atkal sāka atdzīvoties. Krievijas robežas tad jau atradās tālu no Serpuhovas un tas samazinājās risku, ka šeit varetu notikt kaut kāda kara darbība. Tad nu  šeit arī sāka strauji attīstīties tirdzniecība, amatniecība.  Pilsētā  tika uzbūvētas arī vairākas fabrikas. Sekojoši Katrīnas II valdīšanas laikā Serpuhova jau pārvērtās par īstu industriālo centru. Šeit tika uzsākta upju kuģu būvniecība, bet vēlāk te tika būvēti arī kuģi, kuri tika nosūtīti uz dienvidiem- jauno zemju apgūšanai Volgas lejtecē. Jo īpaši strauji pilsētā attīstījās vilnas, bet vēlāk kokvilnas un zīda audumu ražotnes. Kādu brīdi Serpuhovā tika izgatavots vairāk kā 30% no visa Krievijā lietotā buru audekla.

XIIX g.s. vidū Serpuhovā jau strādāja vairāki desmiti fabriku un pilsēta tajā laikā bija viena no industriāli attīstīkajām pilsētām Krievijā. Kā jau sapratāt, galvenā rūpniecības nozare šeit bija saistīta ar audumu un vadmalas ražošanu. Tātad moderni sakot- Serpuhova kļuva par vienu no nozīmīgākajiem tekstil rūpniecības centriem Krievijas impērijā un ieņēma cienīgo piekto pozīciju šajā sfērā starp tādām to laiku industriālām pilsētām,  kā Maskava, Jaroslavļa, Ivanova un Kostroma. XIX g.s. vidū Serpuhovā jau strādāja vairāk kā desmit tekstil fabriku un starp tām bija arī tā saucamā fabrika -„Staraja Miza (Старая Мыза)”, kuru tautā biežāk devēja par Maksima Košina fabriku. Sekojoši 1858.gadā Maksima Košina mantinieki dibināja uzņemumu -„Nikolajs Košins un dēli (Николай Коншин и сыновья) ”, un viņi uzsāka jaunas fabrikas celtniecību. Tā nu jaunā fabrika, kuru atklāja 1861.gadā, tika nosaukta par Košinu  fabriku  „Novaja Miza (Новая Мыза)”.