Lielā Krievijas Zelta loka aizmirstais posms - Serpuhova11

Tagad pēc Butovas un Komunarkas poligonu apskates esmu atgriezies Butovas dzlzceļa stacijā, no kuras plānoju doties tālāk uz Serpuhovu. Tā kā jau tuvojas  pusdienlaiks un vēl vēlos apskatīt Serpuhovu man vajadzētu laicīgi izbraukt, bet pētot vilciena kustības sarakstu secinu, ka līdz nākamajam vilcienam, kurš kursēs Serpuhovas virzienā, ir jāgaida nedaudz vairāk kā stunda! Nu nekādi nebiju iedomajies, ka šādā Maskavas piepilsētas dzelzceļa līnijā vilcieni kursē tik reti! Neko darīt, lai netērētu lieki laiku dodos uz tuvumā esošo stacijas kafejnīcu, kur ieturu pusdienu maltīti. Pasūtu kompleksās pusdienas, kuras šeit lepni tiek dēvētas par „Business lunch”! Jā-jā! Tā tās tagad Krievijā arī sauc, tikai ēdinkrtē šis angliskais termins tagad tiek rakstīts ar krievu burtiem: бизнес ланч! Labi ta nosaukums, bet starp šīs kafejnīcas apmeklētājiem nevinu ar biznesu  kaut nedaudz saistītu personu tā arī neatrodu! Pamanu te tikai dažas omes ar mazbērniem un pāris taksistus. Labi-taksistus varbūr arī varētu pieskaitīt pie biznesmeņiem, jo tie šeit Krievijā strādā efektīvi-uzbāzīgi. Šeit pusdienojot vien saņemu trīs piedāvājumus izmantot takša pakalpojumus. Vismaz četrus līdzīgus piedāvājumus saņemu arī pa ceļam dodoties no kafejnīcas līdz peronam.

Tad nu beidzot esmu ticis vilcienā un varu doties uz Serpuhovu. Līdz Serpuhovai it kā nav tālu (aptuveni 65km), bet vilciens turp brauc salīdzinoši ilgi, jo pa ceļam seko vairāki pieturas punkti. Galu galā pēc vairāk kā stundas ilga brauciena esmu nonācis Serpuhovā.

Tā kā ne visi Piemaskavas elektrovilcieni ir aprīkoti ar tualetēm, ja rodas vajadzība pēc tādas, tad ir jāpaciešas līdz stacijai kurā jāizkāpjat. Arī tad nav nekādas garantijas, ka tur atradīsiet tualeti, kurā pienācīgi var nokārtoties. Izrādās Serpuhovas stacijā tualete ir un tajā ir iespējams iekļūt samaksājot 10 rubļus. Par šiem rubļiem no tualetes kasieres saņemu arī bonusu! Tā ir neliela tumši pelēka papīra strēmele pussalvetes izmērā. Acīmredzot tas ir domāts kā tualetes papīrs!

Ar to jau viss nav beidzies. Uzreiz aiz iejas durvīm nākas uzdurties nākamajam ekskluzīvajam bonusam! Tas ir ekskluzīvais tualetes „dizains”. Tādu ilgi nebiju redzējis! Parasti šādas lietas atturos fotogrāfēt, bet šoreiz tiešām nenocietos! P.S. Tiem kas te man gribēs pārmest, ka cenšos nomelnot visu kas ir Krievijā, jau laicīgi atvainojos un varu piebilst: Pieļauju ka kaut ko līdzīgu vēl jo projām var atrast arī mūsu pašu zemē, bet teikšu godīgi, ka pēc PSRS sabrukuma periodā šadas lietas esmu rdzejis ļoti reti un pēdējos 10 gados vispār kaut ko līdzīgi neesmu sastapis!

 Pirmais iespaids tā neko! Starp citu, arī laika apstākļi mani šodien šķiet nelutinās, jo ik pa brīdim uznāk lietus. Debesis ir pamatīgi nomākušās un izskatās, ka lietus  varētu nerimties arī visu atlikušo dienu. Nu neko darīt! Mani plāni paliek nemainīgi. Te pat, burtiski pie dzelzceļa stacijas, atrodas arī pilsētas autoosta no kuras autobusi kursē, gan uz tuvākajām pilsētām un ciemiem, gan uz attālākiem pilsētas rajoniem. Te arī jāpiebilst, ka dzelzceļa stacija un autoosta Serpuhovā, var teikt, atrodas pilsētas nomalē. Tā tad, ja jums ir jānokļūst līdz pilsētas centram, kurš atrodas diezgan patālu no stacijas, jums  nākas izmantot pilsētas sabiedrisko transportu.

Tad nu arī es sāku meklēt autobusu ar kuru iespējas nokļūs līdz Serpuhovas centram. Vispirms vēršos pie pirmā autobusa vadītāja un jautāju, ar kuru autobusu ir iespējams nokļūt līdz centram? Ar tā saucamajām georgija lentītēm aplipinājies autobusa šoferītis izrādās ir pa visam nelaipns un man nicinošā-augstprātīgā  tonī atbild: „Es ar savu autobusu uz centru nebraucu. Vai tad tu neredzi, ka šis ir luksus klases autobuss, kurš kursē uz Maskavu? Ja nu tev vajag nokļūt centrā, tad ej uz pretējā pusē esošajiem peroniem. No turienes atiet pilsētas autobusi, bet kāda nummura autobuss kursē uz centru es nezinu, jo pats esmu no Maskavas”. Tā nu dodos uz pretējiem peroniem, kur mēģināšu sameklēt autobusu, kurš kursē uz pilsētas centru.

 Vispār jāsaka tā! Te valda diezgan liels bardaks. Autobusi kuri kursē uz dažādiem pilsētas rajoniem un tuvākajām apdzīvotajām vietām stājās kur pagadās, un nekādas peronu numerācijas te faktiski nepastāv! Daži šoferi, vai biļešu kasieres, ik pa brīdim skaļā balsī izkliedz vietu nosaukumus uz kurām kursē viņu autobusi. Lielākā daļa autobusu te ir tā saucamie PAZiki (no saīsinātā to ražotāja nosaukuma: ПАЗ). Tie ir dizgan briemīgi! Tie grab un klab, un to salonā smako pēc degušas gumijas. Pie kam smaku var sajust pat autobusā neiekāpjot!

Te nu arī atceros padomju laikus, kad es no savas pilsētas Kandavas devos uz un no tehnikuma, kurš atradās Ogrē. Tad arī bieži nācās braukt uz, vai no Tukuma, kurā bija jāpārsēžas no autobusa vilcienā vai otrādi. Kā jau kārtīgos padomju laikos, piektdienās un svētdienās, kad tieši bija jābrauc autobusi bieži bija pārpildīti. Tādējādi dažkārt biļetes uz ērtākajiem autobusiem no Tukuma  līdz Kandavai bija izpirktas un vienīgā alternatīva bija braukt ar autobusu, kurš uz Kandavu brauca caur lauku ciemiem. Tas bija kaut kas ellīgs! Tos nepilnus 40 kilometrus  maršruta tā laika autobuss brauca ilgāk kā pusotru stundu. Piekam tas brauca  pa dubļainiem vai putekļainiem ceļiem! Vasarā putekļu smogu salonā vēl papildināja šitāda pati pidegušas gumijas smaka un karstums.Tie kas tajos laikos ir braukuši ar šādiem autobusiem droši vien atcerās, ka arī jumta lūkas tiem bija aizskrūvētas, lai tās nebūtu iespējams atvērt. Putekļu daudzumu salonā tas tik pat kā nemazināja,  jo tie tur iekļuva pa visām iespējamām autobusa virsbūves spraugām. Toties karstums salonā bija nežēlīgs!

Kārtējo reizi jautājot vienai no autobusu kasierēm par autobusu uz centru uzzinu, ka šaja pielsēta faktiski ir divi centri- vecais un jaunais, un uz tiem  var nokļūt ar dažādiem autobusiem. Galu galā izvērtējot situāciju nolemju, ka tālāk tomēr došos ar taksi. Takši šeit pie stacijas ir cik uziet un es dodos pie viena no tuvāk stāvošajiem automobīļiem ar taksometra marķējumu. Jautāju tā vadītājm, vai viņš var mani aizvest līdz centram? Takša vadītājs pamāj ar roku un norāda, ka man jāiet pie cita taksista. Te uzreiz uzrodas arī kāds kaukāza izcelsmes vīrs, kurš acīmredzot pilda potenciālo pasažieru  plūsmas regulētāja funkcijas. Viņš norāda man uz vienu no automašīnām. Kā saprotu, tad šī auto vadītājs arī būs tas kurš mani apkalpos. Kāpju iekšā un saku lai mani ved uz pilsetas centru. Taksists jautā, kurā vieta man precīzi vajag nokļūt? Uz ko es atbildu, ka man ir gluži vienalga un lai izlaiž mani kaut kur, kur ērtāk. Pie reizes apjautājos. Kas tad īsti bija tas vīrs, kurš sadala pasažierus pie taksometru pieturas? Vai tas ir kāds tā saucamais-zapravila(заправила)? Takša vadītājs pasmaida un atbild, ka tāda nu te esot tā  kartība. Tas it kā tiekot darīts, lai te nelīstu pārvadātāji no svešām pilsētām. Pie sevis gan nodomāju: nu tieši kā izdaudzinātajos deviņdesmitajos gados! Sākumā gribēju vēl pajautāt, vai vietējiem taksistiem vēl jo projām ir jāmaksā nodevas tā saucamajam „jumtam”, bet beigās tomēr pārdomāju.

Serpuhovas jaunais un vecais centrs.

Tā nu braucam centra virzienā. Pa ceļam garām slīd pelēkas un drūmas padomju laiku daudzstāvu bloku mājas. Tuvojoties centram ievēroju arī pāris milzīgas jaunbūves, bet tā vērīgāk ieskatoties pamanu, ka celtniecības darbi tajās jau kādu laiku nenotiek. Jautāju taksistam, vai celtniecība te apstājusies dēļ pēdējos pāris gados pastāvošās ekonomiskās krīzes?

Taksists man atbild, ka krīze te esot sākusies jau krietni agrāk un vispār krīze te esot pastāvīga parādība. Laikam ejot mainoties tikai tās dziļums, ar ironiju ska taksists. Pēc kāda gabaliņa jau pamanu arī pāris modernākas ēkas un saprotu, ka esam nonākuši līdz pilsētas jaunajam centram. Saku taksistam, lai viņš mani izlaiž pie vienas no daudzstāvu ēkām un norādu uz pašu šikāko māju. Te arī piestājam un es izkāpju tā saucamajā Revolūcijas laukumā (Площадь реаолюции), kurš šodien fatiski arī ir Serpuhovas pilsētas centrālais laukums.