Pirms nonāku līdz tiltam, te pat pie bijušās tekstilfabrikas uzeju nelielu skvēru, kurā atrodas kārtējais padomju laikos tapušais piemineklis. Izrādas ka tas ir veltīts šīs tekstilfabrikas strādniekiem, kuri aiztāvējuši savu tēvzemi Otrajā pasaules karā. Starp citu! Otrā pasaules kara laikā Serpuhova bija viena no tām Piemaskavas pilsētām, kuru Hitleriskās Vācijas karaspekam tā arī neizdevās okupēt. Frontes līnija 1941.gada rudenī pietuvojās Serpuhovai un novembrī tā atradās tikai nepilnu 10 kilometru attāluma no pilsētas robežas. Savukārt pēc decembrī veiktā Padomju armijas pretuzbrukuma frontes līnija no Serpuhovas tika atvirzīta un 1942.gada pavasarī tā atradās jau 150 kilometru attāluma no pilsētas.
Protams ka pilsētas aizsardzībā lielako lomu spēlēja vietējo fabriku strādnieki un teiši viņi arī bija tie, kas neļāva pretinieka karaspēkam iekļūt pilsetā. Tā teikt malači, bet te nu arī nodomāju! Interesanti kā justos šie pilsētas sargi, ja viņi redzētu to, par ko ir pārvērties viņu dzimtie uzņēmumi šodien? Labi ka vismaz šī pieminekļa pieguļošo teritoriju pilsētas komunālie dienesti ir daudz maz saveduši kārtībā. To pašu gan nevar teikt par bijušās rūpnīcas teritoriju, kura atrodas aiz žoga, burtiski pāris desmitu metru attālumā no piminekļa. Par pašu pieminekli varu piebilst tikai to, ka tas kā vairums no Krievijas provincēs esošiem un līdzīgiem pieminekļiem ir veidots no parasta betona un ķieģeļiem, un šajā zemē tā ir ierasta lieta, ka piemiņas vārdi ne vienmēr tiek kalti granītā. Priekš kam sarežģīt lietas un terēt liekus līdzekļus, ja var pa lēto? Būs labi arī betons un ķieģeļi!
