Lielā Krievijas Zelta loka aizmirstais posms - Serpuhova11

Šīs uzņēmīgās Košinu ģimenes veiksmes stāsts izbeidzās 1918.gadā, kad boļševiki nacionalizēja viņu uzņēmumu. Kas pēc tam notika ar pašu Kosinu ģimeni? To es nezinu, jo nekur neatradu nekādu informaciju par to. Acīmredzot Krievijā maz kam interesē savu bijušo- izcilo uzņēmēju liktenis. Ticamāk ka Košinus, tā pat kā daudzus citus to laiku Krievijas uzņēmīgos ļaudis, nomērdēja kādā koncentrācijas nometnē tālajā Sibīrijā, vai nu vienkārši likvidēja kādā Piemaskavas nošaušanas poligonā.

Pēc Košinu uzņemumu nacionalizācijas uz to bāzes tika izveidots tā saucamais  valsts uzņemums -„Sarkanais tekstilnieks (Красный текстильщик)”, kurš tīri veiksmīgi stradāja visu Padomju valsts pastāvēšanas periodu. Tajā laikā šī uzņēmuma paspārnē tika nodoti  arī vairāki citi-cariskās krievijas laikā tapušie un vēlāk nacionalizetie tekstil rūpniecības uzņemumi. Patiesībā uz to brīdi šis bija otrs lielākais tekstil rūpniecības uzņemums  PSRS. Ilgstošu laiku, PSRS pastavēšanas periodā un kādu brīdi pēc tās sabrukuma, šis uzņemums bija pats lielākais darba devējs Serpuhovā.

Tagad nonākot līdz vieniem no šīs rūpnīcas vārtiem  nākas secināt, ka šodien par  tās  agrāko varenību liecina tikai atlikušie rūpnīcas ēku mūri. Rūpnīca ir pārvērtusies par īstu graustu! Ražošana šeit jau kādu labu brīdi nenotiek, par ko liecina ar krūmiem aizaugusī teritorija. Sākotnēji varētu padomāt, ka šī rūpnīca mirusi nežēlīgi grūtajos, un šodien nopeltajos, deviņdesmitajos gados! Tas tā tomer neesot. Iepriekš satiktais un pieminētais Genādijs man zināja stāstīt, ka šis uzņemums esot tīri veiksmīgi pārdzīvojis, gan komunistus, gan  nežēlīgos un grūtos deviņdesmitos gadus, un turpnāja strādat. Tikai divtūkstošo gadu sākumā, aptuveni pirms 11 gadiem,  jau tagadējā valdnieka-Putina valdīšanas laikā, rūpnīcā esot noticis apvērsums. Vienkarši sakot, te esot ieradušies bruņoti vīri, kuri piespieda rūpnīcas vadību nodot kāda partijas- Vienotā Krievija (Единая Россия) biedra kontrolē. Sekojoši nepagāja ne gads, kā rūpnīcā tika pārtraukts ražošanas process un pavisam drīz tā tika arī pilnībā slēgta. Vēlak no rūpnīcas tika izvesti tās darbagaldi, kuri veiksmīgi esot nonākuši metāllūžņu pieņemšanas punktos. Tā nu arī beidzis pastāvet šis leģendārais un agrāk  slavenais uzņemums.

Sākotnēji biju domājis, ka varēšu iekļūt šeit un kaut ko arī nobildet, bet izradas, ka rūpnīcas bijušo teritoriju ielenc augsts žogs un tās vārti ir slēgti. Protams! Ja tā kārtīgi pacenstos, tad šie vārti nebūtu nekāds īpašais šķērslis, lai nokļūtu šīs rūpnīcas  teritorijā. Es tomēr neesmu tik nekaunīgs un to nedaru, un veicu šī objekta apskati caur žoga režģiem un pētot tā bildītes dažādos interneta resursos.

Jāsaka gan, ka daudzas ēkas te vēl jo projām ir zem jumta un ja tagad kāds vēlētos šeit kaut ko veidot , tad tagad ir pēdējiais brīdis to darīt. Ēkas te teišām ir iespaidīgas. Tās nav no parasta dzelzbetona būvetas. Tās pārsvarā ir būvētas no sarkanajiem māla ķieģeļiem un to arhitektūra ir ļoti interesanta. Šīs ēkas tiešām ir pelnījušas,  lai tās tiktu iekļautas  aizsargājamu arhitektūras pieminekļu sarakstā .

Tā nu izmetu nelielu loku gar bijušās Košinu rūpnīcas žogu. Pa ceļam atrodu arī senāk šājā teritorijā bijušās baznīcas mūrus. Padomju laikos šajā baznīcā esot ierīkota viena no rūpnīcas noliktavām. Tagad par šīs ēkas bijušo-reliģisko  funkciju atgādina tikai piecas torņveida konstrukcijas ēkas stūros un tās vidū.

Atgriežoties pie  Serpuhovas vēstures lapaspusēm vēlos piebilst, ka arī padomju varas pastāvēšanas periodā Serpuhova daudz maz saglabāja industriālas pilsētas statusu. Šeit bez jau pieminetajām tekstilfabrikām atradās arī vairāki citi ražošanas uzņēmumi. Manas uzmanības vērta ir viena no šīm rūpnīcām un tā ir bijusī Serpuhovas automobīļu rūpnīca (Серпуховский автомобильный завод). Jautāsiet kāpēc? Tas vienkārši tāpēc, ka ar ironiju atceros šīs rūpnīcas produktu, kuru padomju laikos cēli dēvēja par „Invalīdu motorratiņiem (мотокаляска для инвалидов)”! Patiesībā! Ja to tā varētu nosaukt- tā bija neliela izmēra automašīna, kura tika aprīkota ar motocikla dzinēju. Tie kas ir piedzīvojuši padomju laikus noteikti atcerēsies tautā tā dēvētos-invalīdu vāģus, kurus salīdzinoši bieži varēja sastapt arī uz mūsu Latvijas (toreiz LPSR) ceļiem un ielām. Tie skaļi tarkšķēja, bet uz priekšu virzījās ļoti lēni. To metāla konstrukcija bija salīdzinoši vienkārša un vienlaikus visai briesmīga. Tautā mēdza teikt, ka šis auto esot ar cirvi izcirsts! Tā pat par šiem auto tika stāstītas arī anekdotes. Patiesībā tādi anekdošu „varoņi”, kā VDR Trabanti, PSRS Moskviči un Zaparožeci, salīdzinājumā ar Serpuhovā ražoto SMZ-SzD(СМЗ-С3Д), bija vienkārši lieliskas automašīnas! Vienā no anekdotēm par šo Serpuhovā ražoto auto brīnumu tika stāstīts, ka šī automašīna tikusi radīta nevis priekš invalīdiem, bet tam, lai par tādiem kļūtu.

Pēc PSRS sabrukuma šī Serpuhovas automobīļu rūpnīca kādu brīdi esot pat strādājusi. Tajā no 1995. līdz 2008.gadam, nelielām partijām, tika ražotas VAZ sērijas automašīnas-Oka VAZ-1111 (Ока ВАЗ-1111). Tagad Serpuhovā vēl jo projām ražojot šādus tādus agregātus un rezerves daļas, šīm iepriekš ražotajām automašīnām, bet šodien to ražošana jau notiekot dažādās- pāris garāžu izmēru lilās telpās. Pati bijusī Serpuhovas automobīļu rūpnīca tagad ir slēgta un pamesta, līdzīgi kā tikko apskatīta tekstilfabrika.

Pārupe, jeb Zanarje (Занарье).

Ar Serpuhovas industriālo mantojumu un industrijas vēsturi esmu jūs nedaudz iepazīstinājis, un tagad varu turpināt ekskursiju pa pilsētu. Tālak plānoju doties pāri Naras upei, kur izmetīšu nelielu loku pa turienes privātmāju rajoniņu-Zanarje.