Te uzmetu aci vilcienu kustības sarakstam un secinu, ka līdz mana vilciena atiešanai vēl ir pietiekoši laika, lai iegrieztos stacijas bufetē un kaut ko iekostu. Tur pie reizes varbūt varēšu pieslēgties internetam. Nonākot bufetē un iraugot to, man rodas tāds iespaids, ka šeit kopš PSRS sabrukšanas nekādas izmaiņas nav notikušas! Ļoti senas- iespējams pat padomju laikos ražotas mēbeles, bufetnieces ar lielām balta auduma aubītēm, ar roku sarakstīta ēdienkarte.Nu tieši kā aizgājušajos padomju laikos! Uz uzdoto jautājumu par wi-fi esamību šaja iestādē, bufetniece uzreiz nespēj atbildēt un viņa veršas pie savas kolēģes pēc palīdzības. Viņa skaļi uzsauc- Оля! Слушай Оля! У нас вай-фай есть? (Oļa! Klausies Oļa! Mums wi-fi ir?). Seko pret jautājums! А что это (Kas tas)? Te tad arī es sapratu, ka šinī bufetē wi-fi noteikti nav pieejams.
Tā nu nopērku smilšu kūku un kafiju, kura tiek pasniegta plānā plastmasas glāzītē, kas no karstuma šķiet tūlīt izkusīs! Talāk baudot šos labumus vēl noklausos „razborkas (izskaidrošanos)” starp vienu no bufetniecēm un kādu manāmi iereibušu bufetes viesi. Šķiet ka viņš varētu būt bijušais bufetnieces vīrs. Razborku rezultātā, kad bufetniecei tiek piedraudēts ar galvas noraušanu, ierodas arī policija! Viss šis „hipišs” noslēdzas ar pamatīgu kašķi un grūstīšanos, kā rezultātā agresīvais viesis tiek saslēgts rokasdzelžos un nolikts uz grīdas.
Tā nu laiks līdz manam vilcienam paiet pavisam ātri un es varu doties atpakaļ uz Maskavu. Savukārt rīt jau došos uz lidostu un lidošu uz Ziemeļkaukāzu. Par to ko tur darīju un redzēju izstāstīsu kādā no nākamajiem stāstiem. Tagad pirms atvados seko vēl neliels pēcvārds.
Pēcvārds:
Godīgi sakot, pirms devos uz šejieni, daudz maz it kā nojautu, kā te varētu izskatīties un ko te redzēšu. It kā arī zināju, ka lielākaja daļā Krievijas provinču pilsētās ekonomiskā situācija nav tā labākā un ka daudzviet te ir samilzušas sociālās problēmas. Un tomēr!
