Kosova 3. daļa: Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova.13

Tātad pametam Pejas centru un dodamies rietumu virzienā, kurp jau no šejienes var saskatīt iespaidīgas kalnu grēdas. Pametot Pejas pilsētu ielas kreisajā malā pamanām arī vienīgo šī reģiona katoļu baznīcu. Vēl nepilni divi kilometri brauciena un nonākam līdz pagriezienam, kurš ved pa kreisi upes virzienā.

Te nu esam nonākuši līdz klosterim, kura teritoriju apjož iespaidīgs mūris. Pie vārtiem līdzīgi, kā iepriekš redzējām Kosovo Poļe ir uzstādīts sargu vagoniņš. Sardzes vīri nesteidzīgi iznāk no vagoniņa un liek saprast, ka mums pirms došanās klostera teritorijā ir jāuzrāda pases. Izrādās tās mums pat ir jāatstāj ķīlā, līdz brīdim kad pametīsim klostera teritoriju.

Pases esam atstājuši un varm doties iekšā. Nonākot teritorijā atkal uzduramies informācijas stendam, kurā norādīts, ka fotogrāfēt šeit nav atļauts. Jautāju vienam no garīdzniekiem, kurš sēž pie vārtim; vai tešām nedrīkstam fotogrāfēt? Viņš atbild, ka to tomēr varam darīt, bet ēku iekšpusē tas nebūs atļauts.

Labi! Tātad izmetīsim nelielu loku pa klostera teritoriju un ja būs lemts ieiesim tālāk redzamajā baznīcā.

Nopietnāk runajot gan jāpiebilst, ka šis nav parasts klosteris. Šis klostera ēku komplekss ir iekļauts UNESCO pasaules mantojumu sarakstā un patiesībā šī ir viena no serbu pareizticīgo nozīmīgākajām svētvietām. Kāpēc? Par to es  īsi izstāstīšu.

Vienā no iepriekšējiem stāstiem jau minēju, ka serbu valdnieki 13.g.s. nolēma izveidot patstāvīgu baznīcu un šim nolūkam  1219. gadā tika dibināta autonoma arhibīskapija, un ar Konstantinopoles patriarha Manuila I piekrišanu par tās arhibīskapu tika iecelts Savva Nemaničš. Sākotnēji, kā jaunizveidotās arhibīskappijas centrs tika izvēlets Žičas klosteris Raškā, bet vēlāk  1233.gadā, kad šī vieta tika atdzīta par nedrošu  par cenru jau tika izraudzīts klosteris pie Pečas, kura teritorijā mēs patreiz atrodamies. Patiesībā, sākotnēji arhibīskaps pastāvīgi mainīja savu troņa vietu brīžiem atrodoties Žiča, brīžiem Pečā un tā tas notika  līdz 1263. gadam, kad Peča kļuva par vienīgo arhibīskapijas centru. Tad visa arhībīskapija kopumā tika nodēveta par Pečas arhibīskapiju, bet vēlāk 1346. gadā, kad serbu valdnieks Stefans Dušans pasludināja sevi par serbu imperatoru Pečas arhibīskapija iegūst patriarhijas statusu.

Faktiski šo periodu no 1233. gada līdz 1459. gadam Peča kļūst par dižās Serbijas garīgo centru un uzpalukuma laikā Pečas patriarhāta teritorijā ietilpst visa Serbija ieskaitot Kosovu un Metohiju, Transilvānija, lielākā daļa no Bulgārijas rietumu zemēm un Maķedonija. Pečas patriarhija  pastāv līdz 1459. gadam, kad Serbija kļūst par Turku Osmaņu impērijas sastāvdaļu, kā rezultātā Pečas patriarhāts tika izformēts un serbu garīdzniecība bija speiesta pakļauties Ohridas bīskapam. 

Gandrīz simts gadus vēlāk 1557. gadā Pečas patriarhāts tika atjaunots jau ar turku valdības atbalstu. Tas gan tika darīts apzināti, dēļ politiskiem motīviem. Šādi turki vēlējās iegūt serbu uzticību cīņā pret katoļu austriešiem. Šis plāns līdz galam tā arī nenostrādāja. Lielajā turku karā pret austriešiem, no 1674.-1690. gadam, lielākā daļa serbu nostājās austriešu pusē. Pēc šī kara sekoja vērienīgas represijas pret nepaklausīgajiem serbiem, kā rezultātā liels skaits serbu bija spiesti bēgt no Kosovas un Metohijas. Arī serbu pareizticīgās baznīcas garīdzniecība pārcēlās  uz Ungārijas kontrolē esošo teritoriju, kā rezultātā Pečas patriarhāts zaudēla savu ietekmi. Sekojoši  1766. gadā Pečas patriarhāts atkal tika likvidēts.Pārējo laika periodu līdz pat mūsdienām šeit atrodas klosteris un par seno laiku Pečas patriarhāta nozīmi un varenību šeit liecina vairs tikai klostera teritorijā redzamo -vēsturisko mūru paliekas. Jāsaka gan, ka serbu pareizticīgo apziņā šī ir viena no svarīgākajām svētvietām vēl jo projām un šeit ik gadu ierodas liels skaits svētceļnieku.