Kosova 3. daļa: Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova.13

Kādus 10 kilometrus aiz Fuše Kosove mēs nogriežamies pa kreisi Prištinas lidostas virzienā. Nē, lidosta nav mūsu mērķis. Mēs netālu no tās mēģināsim nokļūt vienā no tuvējām augstienēm, kurā atrodas sens cietoksnis, jeb precīzāk sakot tas, kas no tā saglabājies līdz mūsdienām. Tas ir Harilakitas (Kalaja e Harilaqit) cietoksnis. Patiesībā šo cietoksni jeb senpilsētu uzgāju pavisam nejauši rakņājoties pa google map un informācija par šo vietu nebija atrodama nevienā ceļvedī. Šī vieta mani piesaistīja ne tikai ar vēsturiskās izcelsmes faktiem, bet arī dēļ tās izvietojuma augsti kalnā, no kurienes pēc manām domām vajadzētu pavērties lieliskai panorāmai uz Kosovo Poļe līdzenumu. Kad nonākam piekalnītē zem mūriem secinu, ka neesmu kļūdījies. Šeit patiešām paveras lieliskas skats. Skaidras dienas laikā no šejienes  droši vien ir pārskatāms gandrīz viss līdzenums no Mitrovicas ziemeļos līdz Prištinai un tālāk līdz Ferizaji dienvidu virzienā. Šodien gan ieleju klāj tāda kā neliela dūmaka, bet vienalga var redzēt visai tālu. Tālumā vīd Prištinas pilsetas siluets, bet tepat kalnu pakājē atrodas Adema Jašari vārdā nosauktā Prištinas starptautiskā lidosta.

Te nu mēs noparkojam savu auto speciāli izveidotā stāvvietā un tālak lai nonāktu līdz kalna virsotnē esošajam cietoksnim nāksies nedaudz papūlēties kajām kāpjot augšup. Kāpiens ilgst kadas 10 minūtes un nonākam krūmiem apaugušā paugura virsotnē, kur uzejam senus mūrus. Kas ted te īsti ir bijis? Lai to noskaidrotu pirms brauciena man nacās nedaudz papūleties, jo informāciju par to angļu valodā nebija īsti atrodama. Galu galā atradu to kādā turku valodā drukātā informācijas avotā un nācās to iztulkot ar google translater palīdzību. Īsi sakot, šeit arheoloģiskie izpētes darbi sākti pavisam nesen 2005. gadā un ar nelieliem pārtaukumiem tie turpinās līdz šodienai.

Ko līdz šim arheologi ir noskaidrojuši? Tie domā, ka būves šeit tapušas aptuveni IV-V g.s.un iespējams, ka šeit atradusies bizantiešu vai ilīriešu pilsēta, kuru ielenkuši aizsarg mūri. Nonākot šeit uzreiz var manīt šo ārējo aizsargmūri kurš ielenc 1,3 ha lielu teritoriju, bet pašā virsotnē atrodam tikko atklāto mūra ēku pamatu fragmentus.

Ilgi šeit nekavējamies, izmetam nelielu loku un atgriežamies kalna pakājē, kur stāvivietā vientuļa gotiņa uzrauga mūsu auto. Ieljā redzam, kā lidostā nosēžas Easyjet lidmašīna. Starp citu, ja ir vēlme apmeklēt Kosovu to varat darīt šurpu doties arī ar lidmašīnu. Tiešo reisu no Rīgas uz šejieni protams nav, bet ar pārsēšanos piemēram Vīnē, Cīrihē vai Stambulā atlidot uz šejieni nav nekādu problēmu. Anglijas tautieši šurp var doties ar aviosabiedrības Germania  tiešo reisu no Getvikas (sezonas reisi), bet ja nevarat atrast pieņemamas lidojuma cenas uz Prištinu, tad variet mēģināt lidot uz Skopji Maķedonijā, kura atrodas pavisam netālu no šejienes. Arī mēs Kosovas ceļojumu esam uzsakuši un noslēgsim tieši Skopjē.

Kamēr esam šeit kalnā un aplūkojam plašo  Kosovo poļe līdzenumu īsi piebildīšu, ka Kosovas valsts teritoriju var sadalīd divās nosacītās daļās, kuras sastāv vo diviem plašiem līdzenumiem. Tie ir: šeit redzamais Kosovo poļe, kurš atrodas valsts austrumu daļā un to ielenc Kopaonika, un Goljaka kalnu masīvi un otrs ir Metohijas līdzenums valsts rietumu daļā, kuru ielenc Mokra gora, Albāņu Alpu un Šarplaņinas kalnu masīvi. Savukārt šos divus līdzenumus vienu no otra tadala Drenicas un Crnoljeva plaņinas kalnu masīvi. Mēs kā reiz dotajā mirklī atrodamies vienā no Crnoljeva plaņina masīva virsotnēm, gandrīz precīzi Kosovas valsts centrā. Vēl piebildīšu, ka Kosovo poļe atrodas Ibaras  Sitnicas  un Moravas upju baseinos, kuri attiecīgi jau ir Donavas upes baseina sastāvdaļa un to ūdeņi plūst uz Melno jūru, bet pavisam neliela daļa Kosovo poļe atrodas Vardaras upes baseinā un tā ūdeņi jau plūst uz Egejas jūru.  Toties Metohija ietilpst Baltās Drinas upes baseinā un visi šī baseina upju ūdeņi plūst jau uz Adrijas jūru. Labi, par fizisko ģeogrāfiju esmu nedaudz pastāstījis un varam turpināt ceļu. Kā jau pirmīt teicu šodien virzāmies uz valsts rietumu daļu un pavisam drīz jau šķērsosim pieminēto Metohijas līdzenumu.

Mirušas ūdenskritumi.

 Atgriežamies uz auto maģistrāles un pagriežamies rietumu virzienā. Faktiski šī ir tā saucamā Prištinas – Tirānas automaģistrāle, kura seko līdz Prizreņai, tad līdz Albānijas robežai un tālāk pa Albānijas teritoriju līdz tās galvaspilsētai Tirānai. Jāpiebilst, ka gandrīz visā tās garumā tā ir pilnvērtīga četru joslu automaģistrāle (autobānis). Kāpēc gandrīz? Albānijas teritorijā uz šo brīdi vēl daži šīs maģistrāles posmi nav līdz galam uzbūvēti.  Jāsaka gan, ka pavisam drīz ceļa būves darbus šajos posmos ir plānots pabeigt. Kosovas teritorijā šīs maģistrāles būve tika pabeigta jau pāris gadus atpakaļ. Tā, kā, ja plānojat kādreiz doties uz Balkāniem un jūsu maršrutā ietilpst Kosova un Albānija, tad droši variet rēķināties ar to, ka no Prištinas līdz Tirānai varēsiet aizbraukt pa lielisku automaģistrāli.

Pēc kādiem kilometriem 20 mēs nogriežamies no Prištinas-Tirānas automaģistrāles pa labi, Pejas virzienā. Arī šeit kādu gabaliņu seko īsts autobānis, bet tālāk  notiek iespaidīgi rekonstrukcijas darbi. Tātad, tuvākajā nākotnē arī līdz Pejai būs iespējams aizbraukt pa četru joslu maģistrāli! Šeit apkārtnes ainava nedaudz izmainās un ierastos laukus piekalnēs nomaina krūmāji un meži. Vairākās vietās ceļa malās ievērojam akmenslauztuves un karjerus. Izrādās, ka šajā apvidū tiek iegūts marmors.

Marmora plāksnes tiek iegūtas tuvumā seošajos karjeros,tad tās tiek  šķirotas un krautas burtiski ceļa malās un tā tuvumā. Daļa plākšņu tiek krautas jau uz paletēm, acīmredzot nolūkam lai tās uzreiz varētu iekraut automašīnās. Faktiski šeit gar šosejas malu pamanām vairākas vietas kūrās marmors tiek tirgots, gan vitējiem celtniekiem, gan vešanai kaut kur tālāk. Šeit pamanām arī vairākus autotrilerus ar ārvalstu nummura zīmēm. Tātad marmors tiek vests arī uz ārzemēm. Tas tā patiešām arī ir un faktiski Kosovas lielāko eksporta apjoma daļau sastāda būvmeteriāli starp kuriem lauvas tiesu sastāda tieši apstrādāts, un neapstrādāts akmens un marmors. Šeit sastaptais marmora tirgonis mums pat izstāsta ļoti interesantu stāstu! Izrādās, ka uzņēmīgi Itāļu ļaudis mēdzot marmoru iepirkt tieši šeit Kosovā un pēc tam Vācijā, Šveicā, Austrijā un citur Eiropā to tirgojot, kā Itālijas marmoru. Beigu beigās vēl izrādās, ka šie „Itāļi” lielako ties ir paši kosovieši, kuri dzīvo šajās Eiropas valstīs un tirgo tur šo „Itālijas marmoru”. Vīrs gan beigās piebilst, ka Kosovas marmors ne ar ko nav sliktāks par Itālijas marmoru un esot šeit pat atrodams tādu toņu marmors, kādu Itālijā neatradīsiet.

Labi, pēc nelielas pieturas marmora tirgotavā varam doties uz otro objektu, kuru šodien esam ieplānojuši apskatīties. Tie ir Mirušas ūdenskritumi, kuri atrodas pavisam netālu. Lai līdz tiem nonāktu mums nākas nogriesties no šosejas kura ved uz Peju un pabraukt kādu gabaliņu Gjakovas virzienā. Pavisam drīz ceļa malā atrodam viesnīcu un restorānu no kura esot iespējams nokļūt līdz ūdenskritumiem, kuri atrodoties kādu 2 kilometru attālumā no šosejas. Te mēs mēģinam braukt pa celiņu aiz viesnīcas, kurš ved augšup pa gravu, bet pēc nepilna kilometra brauciena nākas secināt, ka tālāk netiksim. Te pat ar traktoru izbraukt nav iespējams! Pa ceļam gan pamanījām, ka gravas pretējā pusē arī ir celīņš pa kuru virzījās apvidus auto.