Kosova 3. daļa: Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova.13

Pēc jaukas pasēdēšanas šajā pasakainajā restorānā mums jādodas atpakaļ līdz ūdenskritumam, jo mūsu auto atrodas kaut kur augšā kalnā netālu no tā. Nākamreiz, ja kādreiz sanāks te būt, auto noteikti atstāšu pie šī restorāna un pastaigu gar Drinas ūdenskritumiem sākšu tieši šeit. To arī iesaku citiem, kuri ir nolēmuši apmeklēt šo jauko vietu. Pa ceļam augšup gar upīti atkal apbrīnojam tās gravas skaistumu un interesantos dabas veidojumus. Tad seko kāpums augšup un esam pie sava auto. Tālāk mūsu ceļs ved jau uz Pejas pilsētu.

Peja (Peč).

 Pēc Drinas ūdenskritumu apskatas dodamies uz Peju (serbu nosaukums -Peč), kurai jau pirmīt garām papraucām. Jau tad un tagad atkal ievēroju, ka šajā pilsētā ir arī dzelzceļa stacija. Lai nu tā izskatās visai žēlīgi, bet acīmredzot vilcieni uz šejieni vēl jo projām kursē.

 Te arī gribu pāris rindiņās izsrāstīt par dzelzceļu satiksmi Kosovā. Un tātad. Pirmā dzelzceļa līnija Kosovas teritorijā tika uzbūvēta turku valdīšanas laikā 1873. gadā, kad līdz Mitrovicai tika pagarināta Saloniki-Skopje dzelzceļa līnija. 1934. gadā šī līnija tika pagarināta līdz Raškai tagadējās Serbijas teritorijā un tika savienota ar Belgradas – Raškas dzelzceļa līniju. Savukārt 1936. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija no Fuše Kosoves līdz Pejai. Pēc kara 1949. gadā tika uzbūvēta dzelzceļa līnija no Prištinas līdz Podujevai un tālāk Livadhi Serbijas teritorijā.  Pēdējā līnija tika uzbūvēta 1963. gadā, kad tika izveidots dzelzceļa atzars no Fuše Kosoves-Pejas līnijas uz Prizreņu. Kosovas konflikta laikā tika sabojātas vairākas dzelzceļa līnijas un tika pilnīgi pārtraukta dzelzceļa satiksme ar Serbiju. Pēc konflikta dzelzceļa satiksme dažās līnijās tika atjaunota, bet daļa līnijas tika pilnībā slēgtas. 

Šodien ir slēgtas un nav lietojamas  šādas no bijušajām līnijām: Priština-Podujeva-Livadhi un dzelzceļa atzars Kline-Prizreņa. Nenotiek  satiksme arī dzelzceļa līnijā no Mitrovicas uz Serbiju, bet patiesībā šī līnija ir daudz maz gatava satiksmes atjaunošanai kaut rīt. Kosova kopā ar Albāniju plāno arī uzbūvēt dzelzceļa līniju no Prizreņas līdz Tirānai un atjaunot satiksmi no Prištinas līdz Prizreņai, bet kad tāds plāns būs realizējams skaidrības īsti nav. Kosovas un Albānijas valdības cer uz Eiropas palīdzību šī plāna realizēšanai nākotnē, kad Albānija un Kosova būs Eiropas savienības sastāvdaļa. Runājot par pasažieru vilcienu satiksmi, zinu, ka tāda eksistē maršrutos Priština (Fuše Kosove)-Hani Elezit (robežpilsēta ar Maķedoniju), kurp vilciens kursē 4 reizes dienā un vinreiz dienā tas kursē arī Līdz Skopjei Maķedonijā. Otra līnija kurā pastāv pasažieru parvadājumi ir Priština (Fuše Kosove)-Peja, kurā pasažieru vilciens kursē divreiz dienā. Jāsaka gan, ka cik manīju, pasažieru vagoni līdzīgi, kā Pejas dzelzceļa stacija, lielāko ties izskatās diezgan bēdīgi. Nezinu, varbūt iekšā salonā nav tik traki, bet! Jeb kurā gadījumā, ja kāds vēlās nokļūt no Skopjes līdz Prištinai un no Prištinas līdz Pejai var pamēģināt to darīt ar vilcienu, un tas izmaksās tikai nieka 4 un 3eiro vienā virzienā.

No dzelzceļa stacijas lēnām tuvojamies Pejas pilsetas centram, kur plānojam izmest nelielu loku un šo to apskatīties. Jāsaka gan, ka šī pilseta nav tā bagātākā ar dažādiem vēstures pieminekļiem. Līdzīgi, kā daudzviet citur bijušajā Dienvidslāvijā, kad komunistiskā vadība realizeja tā saucamo triecienplānu „Nojaukt veco un uzbūvēt jaunu” arī Pejā tika nojauktas vairums vēsturiskā centra ēku un to vietā uzbūvetas jaunas daudzdzīvokļu, un industriālās ēkas. Lielu postu pilsētai nodarīja arī kara darbība 1999. gadā.

Nonākam pilsētas centrā un noparkojam auto burtiski pie tās centrālā laukuma. Šeit no albāņu nacionālā varoņa Skanderbega vārdā nosauktā laukuma uzsākam savu pastaigu pa Pejas pilsetu.

Pilsētas centrā gar Skanderbega laukumu un skvēru, kurš ved paralēli upei, atrodas liels skaits kafejnīcu un restorānu. Tāpat šei var atras visdažādākos veikalus.

Tā, kā maltīti ieturējām jau pie Drinas ūdenskritumiem un iepirkšanās mūsu plānos it kā neietilpst, dodamies pa skvēru līdz tiltam, kurš ved pāri upei. Spriežot pēc pilsētas plāna pretējā upes krastā varētu būt saglabājies kaut kas no vecpilsetas apbūves, ko arī vēlamies apskatīt. Šis ir viens no trim auto transportam piemērotajiem tiltiem Pejas pielsētā, kurš šķērso Lumbardi (Lumbardhi i Pejës) upi (serbu Pećka Bistrica upi).Šī upe sāk savu tecējumu Rugovas aizā un šķērso visu pilsetu no rietumiem uz austrumiem, un tālāk jau ietek Baltās Drinas upē.

Pretējā upes krastā pilsētas apbūve izrādās ir tik haotiska, ka īsti nevar saprast, kādā laika periodā šī pilsētas daļa ir tapusi. Aiz neliela parka pie upes mums tomēr izdodas atrast vienu no senajām pilsētas būvēm. Tas ir tā saucamais Šerematit tornis (Kulla e Sherematit), kuru no visām pusēm ielenc gan mūsdienās, gan pirms kara būvētas ēkas un spriežot pēc arhitektūras šī ir viena no retajām celtnēm, kura saglabājusies no turku osmāņu valdīšanas laikiem.

Tā, kā neko īpaši interesantu vairs šinī upes krastā diez vai atradīsim, nolemjam atgriezties uz Skanderbega laukumu un tad sekot līdz pilsētas tirgum-bazāram, kur, jau ticamāk būs apskatām kaut kas interesantāks.