Kosova 3. daļa: Nolādētie kalni un Kosovas Šveice - Rugova.13

Šinī laukumā atrodas arī Pejas novada muzejs (Muzeu etnologjik), kurā uz pavisam īsu brīdi iegriežamies arī mēs. Pēc vizītes muzejā šķērsojam Hadži Zeka laukumu un šeit jau sākas Pejas tirgus-bazārs. Jau uz pirmo acu uzmetienu ir skaidrs, ka šis ir viens no Pejas rajoniem, kur visvairāk kaut kas ir saglabājies no vēsturiskajām ēkām.

Sākotnēji biju iedomājies, ka šeit redzēšu kārtējo Balkānos raksturīgo tirgus haosu, bet izradās, ka te ir visai civilizēts tirgus! Tirgotavas pārsvarā ir izvietotas ēku pirmajos stāvos un tiki pa retam, lielāko ties mazākās šķērsieliņās, ir uzstādīti telšu stendi, kādi dominē citos Balkānu valstīs redzētajos tirgos.

Arī preču izvēle šeit ir visai plaša. Šeit sev šo to atradīs ir turīgi, ir ne tik bagāti ļaudis. Arī tūristiem šeit ir iespējams šo to iegādāties no suvenīriem.

Te nu mani ceļābiedri arī nolemj nedaudz paķemmēt tirgu un šo to iegādāties. Mani šāda nodarbe ne visai aizrauj, tādēļ vienojamies satikties pēc stundas tējnīcā, pie ielas galā redzamās mošejas. Savukārt es pa šo laiku esmu nolēmeis sameklēt vēl vienu no Pejas vēsturiskajiem objektiem.

Kā jau lielākajā daļā pilsētu, kuras reiz atradušās Turcijas impērijas sastāvā, arī šeit Pejā bija viena neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa. Protams, turku pirtis, jeb hamams! Biju lasījis, ka viens no hamamiem esot saglabājies arī šeit Pejā un tagad to mēģināsu sameklēt. Patiesībā šī pirts celtne atrodas pavisam netālu no bazāra un pēc desmit minūtēm to esmu jau atradis. Izrādās, ka šis hamams, jeb pirtis esot bijis darba kārtībā līdz pat pēdējam Kosovas karam neskatoties uz to, ka tas uzbūvēts XV g.s! Protams, ka laika gaitā šī ēka piedzīvojusi arī pārbūves darbus un vienalga tā ir saglabājusi tās vēsturiskās kontūras un šādi tā  izskatās vēl  no pēdējās nopietnās pārbūves  1861. gadā. 1999.gadā, kad pilsēta cieta no karadarbības arī šī ēka tika pakļauta postījumiem, bet sodien tā ir atjaumota un tajā ir ierīkota izstāžu zāle. Jāsaka gan, žēl, ka tā nepilda savu funkciju. Arī es labprāt izbaudītu pirts priekus hamamā, bet diemžēl nekas no tā nesanāks. Patiesībā mums arī nav ieplānots aizkavēties Pejā un ja hamams darbotos tik un tā nāktos atteikties no šādiem priekim. Tādēļ aplūkoju hamamua ēku un ielas pretējā pusē redzamo mošeju, un varu atgriezties tirgū.

Norunātajā vietā-tējnīcā, laukumiņā  pie mošejas piesēžu, pasūtu tēju un gaidu kad ieradīsies mani ceļabiedri. Līdz norunātajam laikam vēl atlikušas vairāk, kā divdesmit minūtes. Tādēļ nesteidzīgi tukšoju savu tējas glāzi un vēroju kas notiek laukumā. Kad pasūtu nākamo tējas glāzi tējnīcas saimnieks Agims jautā, no kurienes es esmu? Atbildu, ka no Latvijas. Izrādās, ka Agims zina kur Latvija atrodas un ir visai labi informēts dažādos ar ģeogrāfiju, ekonomiku un politiku saistītos jautājumos. Tā nu vārds pa vārdam un mums izraisās interesanta diskusija. Viņu interesē, kā dzīvojam mēs Latvija, bet mani protams viss kas saistīts ar dzīvi Kosovā. Diskusijas laikā kārtējo reiz pārliecinos, ka kosovieši ir ļoti optimistiski un patriotiski noskaņoti. Līdz šim vēl neesmu saticis nevienu, kurš šeit žēlotos par smagu dzīvi, sliktu ekonomiku valstī u.t.t. Jā, kosovieši atdzīst, ka valstī ir daudz problēmu, bet tajā pat laikā viņi ir gatavi tās risināt. Te nu gribot, negribot man nākas konstatēt, ka mūsu Latvijas tautieši pārsvarā mīl čīkstēt par dažādām, pat sīkām,  problēmān un vēl jo vairāk mīl meklēt vainīgos visapkārt. Ak jā, daudziem kosoviešiem dažbrīd šķiet, ka arī viņiem problēmas rada kaimiņi serbi (līdzīgi, kā mūsējiem krievi). Tam protams ir arī objektīvi iemesli. Piemēram 1999. gada notikumi, kad Dienvidslāvijas karaspēka un milicijas vienības nodarbojās ar teroru un sagrāva Pejas pilsētu. Toreiz Pejā pilnībā tika izpostītas vairāk, kā trešdaļa ēku un vēl tik pat ēkam tika nodarīti nopietni bojājumi. Nemaz nerunājot par tad bojā gājušajiem un ievainotajiem ir skadrs, kāpēc šodien ir šāda attieksme pret serbiem.

Labi, sorry, aizrāvos ar politiku! Iepriekš solīju, ka to nedarīšu, bet Kosova ir tā valsts par kuru runājot ir grūti neaizskart šo tēmu. Jebkurā gadījumā par šiem pavisam nesenās pagātnes notikumiem šodien šeit maz kas liecina, izņemot kosoviešu stāstus par tiem.  Pilsētas ēkas lielāko teis ir atjaunotas, ekonomika attīstās, ļaudis kļūst pārliecinātāki par nākotni un neredzu šeit tādu pārspīlētu neapmieinātību ar apkārt notiekošo, kāda tā brīžiem ir mūsu Latvijā. Labi, kamēr pļāpāju šeit tējnīcas saimniekam ir pienācis laiks doties uz lūgšanos tepat blakus esošajā mošejā. Man par izbrīnu viņš palūdz vai es nevarētu pieskatīt viņa saimniecību uz kadām 10-15 minūtēm! Kā var atteikt šādu lūgumu? Protems piekrītu!  Tā nu Agims dodas uz mošeju un es turpinu savu tējas pauzi līdz viņš atgriežas. Labi, ka mani ceļa biedri arī kavējas un rezultātā ierodas gandrīz vienlaicīgi ar Agimu.

Sirsnīgi atvados no viesmīlīga un uzticīgā tējas vīra Agima un varam turpināt ceļu. Pirmais ko darām apskatām tepat blakus esošo mošeju, kur burtiski tikko notika lūgšanu process. Ļaudis jau ir paklīduši un mošejā valda klusums. Tad nu apmetam loku ap to. Faktiski šī ir pilsētas gavenā mošeja Čarši Džamija (Çarshi Xhamia) kura šeit uzbūvēta 1471. gadā pēc turku sultāna Mehmeta II rīkojuma. Jāatzīmē, ka šī mošeja savā pastāvēšanas laikā vairākkārt ir cietusi. 1943. gadā Peja tika pakļauta Itālijas aviācijas uzlidojumiem, kā rezultātā cieta pilsetas centrālā daļa. Viena no aviācijas bumbām trāpīja tieši mošejā. Pavisam neseno, jau minēto 1999. gada notikumu gaitā Dienvidslāvijas armijas veiktas apšaudes laikā mošejā izcēlās postošs ugunsgrēks. Šodien mešeja ir pilnībā atjaunota un pilda savas funkcijas. Starp citu apjožot pilsētas mošeju pavisam nejauši pie tās uzgājām kapa vietu, kurā apbedīts jau pirms mirkļā pieminētais albāņu varonis Hadži Zeka.