Tā nu pabraucam kādu gabaliņu uz priekšu. Aiz katra nākamā līkuma ceļš kļūst arvien interesantāks! Tunelis aiz tuneļa. Vietām klintis karājas burtiski virs ceļa. Lejup starp stāvajām klintīm tek krāčainā Limbardi upīte.
Vēl paris līkumu un nonākam pie kārtējā ūdenskrituma. Ūdens šeit veļas burtiski no klinšu plaisas un krīt lejup vismaz no 30-40 metru augstuma.
Te mēs atkal pieturam un izmetam nelielu loku gar aizu. Skati vienkārši lieliski!
Pēc pitstopa atkal turpinām ceļu un braucam pa serpentīnu augšup. Loku pa lokam un ceļš atkal ved gar upīti.
Seko vēl pāris tuneļu un aiza kļūst nedaudz platāka. Tātad esam šķērsojuši Rugovas aizas šaurāko vietu. Faktiski šeit augstie kalni un stāvās klintis veido tādu, kā pudeles kaklu pa kuru Limbardi upīte izlauzusi ceļu līdz Metohijas līdzenumam.
Jo augstāk braucam, jo upīte kļūst platāka. Šķērsojam vēl vienu tiltiņu un šeit upes vidū ievērojam saliņu uz kuras kāds vietējais brīnummākslinieks izveidojis kaut ko līdzīgu indiāņu apmetnei.
Tā soli nu pa soli dodamies augšup pa Rugovas aizu un pamanām, ka saulīte lēnām sāk slēpties aiz kalnu grēdām. Tātad sāk tuvoties vakars un jāņēm vērā, ka kalnos satumst ātrāk.
Pirms tumsas iestāšanās vajadzētu tā, kā pavakariņot. Par to vai mūsu rezervētajā viesnīcā šeit kalnos būs pilnvērīgs restorāns vai kafejnīca tā īsti neesam pārliecināti, tādēļ pieturam pie viena no restorāniem šeit pat aizā. Tas ir restorāns Hani, kurš atrodas pakalnītē virs Rugovas aizas.
Nekautrēšos uzslavēt restorāna ēdienkarti! Pati karte par sevi jau ir prfekta. Tajā var apskatīties kādi izskatās pasūtāmie ēdieni un tā pieejama arī angļu valodā. Ēdienu izvēle arī lieliska. Šeit pieejami gan eiropiešiem pazīstami tradicionālie, gan vietējās albāņu un serbu virtuves ēdieni.
Kārtējo reizi pasūtam kebabus, jeb šašliku mūsu latviešu izpratnē. Patiesībā zem nosaukuma kebabi šeit slēpjas visai plašs grillētas gaļas ēdienu klāsts. Protams, ka pamatā tos gatavo no liellopa vai jera gaļas. Atšķiras tikai, vai gaļa ir sagrizta gabalos, malta vai kapāta un tad uz iesma sprausta kā kotlete vai desiņas. Nenoliedzami ir arī tas, ka līdzīgu nosaukumu kebabiem dažādās vietās garša var pat kardināli atšķirties. Īsāk sakot, cik pavāru, tik garšu, jeb katram kārtīgam pavāram, jeb kebabu cepējam, ir savs „rokraksts”.
Pēc kārtīgām vakariņām varam doties tālāk. Faktiski līdz mūsu izraudzītajai viesnīcai atlicis nepilnu 20 kilometru brauciens. Šeit augstāk kalnos var manīt, ka klimats atšķiras no tā kas bija lejā Pejā. Kļūst vēsāks un var just, ka te vasara vēl nav iestājusies. Šeit drīzak ir tikai pavasara vidus un koku lapas ir tikko izplaukušas. Kopumā šeit jau vairāk parādas skujukoku meži kuri slejas līdz pat klinšainajām kalnu spicēm. Pirms Kosovas-Maķedonijas robežas mēs nogriežamies vienā no aizas atzeriem. Tālāk seko kādi 5 kilometri brauciena pa kalnu ceļu uz kura tiek veikti vērienīgi rekonstrukcijas darbi.
Rugovas Rūdis.
Kamēr braucam šurp saulīte jau ir paslēpusies aiz kalnu virsotnēm un sāk krēslot. Līdz ar tumsas iestāšanos esam sasnieguši savu viesnīcu, jeb viesu namu „Rudi Group Guesthouse”. Iebraucot viesu nama pagalmā mūs sagaida tā saimnieks kuru arī sauc par Rudi. Mēs savā starpā viņu nodēvējām par „Rūdi”. Rūdis izrādās ir ļoti viesmīlīgs un izpalīdzīgs. Viņš ātri pagatavo tēju un kamēr tukšojam tējas glāzes, un nokārtojam formalitātes mūsu bagāža jau ir nogādāta mūsu nummuriņos. Rūdis vēl apjautājas vai mēs nevēlamies ko uzēst, bet mēs atbildām, ka esam tikko paēduši un varbūt pēc brīža vēlēsimies tikai kaut ko uzkost pie kādas stiprākas dziras.
