Šaroargunas aiza un vareno Čečenijas kalnu noslēpumi(Dižo vaina-hu zemes 4.daļa)5

Himojas aulā pie tiltiņa pāri Šaroargunas upītei uz īsu brīdi piestājam lai nobildētu kādu kadru. Arī šis auls šeit tapis ļoti sen un senāk tajā esot bijuši pat veseli septiņi sardzes torņi. Līdzīgi kā daudzviet citur šie torņi ir iznīcināti un uz šodienu aulā apskatāms tikai viens tornis, kurš ir atjaunots pavisam nesen. No pārējiem sešiem torņiem šeit var atrast tikai drupas un pamatus.

Aiz Himojas aula mēs pagriešamies pret kalnu un sākam attālināties no Šaroargunas upes. Tātad turpinām ceļu augšup pa kalnu. Te apkārtējās piekalnēs pamanām vairākus nelielus aulus, jeb precīzāk varētu teikt, viensētas un to grupas. Tā pat ik pa gabalam piekalnēs ievērojam  vairākas pamestas ēkas

Pats Šarojas auls ir izvietojies diezgan augstu, tuvu vienai no zemākā līmeņa virsotnēm. Loks aiz loka un te jau esam nonākuši līdz Šarojas aulam, kurā mums paredzēta neliela pastaiga.

Burtiski pie iebrauktuves aulā mūs sagaida čečenu puika un māj ar roku lai apstājamies. To mēs arī darām. Magomeds pārmij pāris vārdu ar puiku čečenu valodā. Protams ka čečeniski nesaprotu, bet šķiet ka Magomeds apjautājas, kā klājas puiša ģimenei un ko dara viņa vecāki?  Šeit piebildīšu, ka lielā daļa čečenu jauniešu kuri dzīvo attālākos kalnu rajonos no Groznijas slikti pārzin krievu valodu, vai pat to vispār nezin, jo īpaši mazie bērni kuri vēl neiet skolā.

Aula centrā apstājamies un vienojamies ar Magomedu, ka kādu stundu pastaigāšu pa aulu un tā piekalnēm, bet Magomeds tikmēr paviesosies pie kāda sava sena paziņas.

Nu ko! Pirmais ko nolemju darīt ir uzkāpt piekalnē virs Šarojas aula. To arī daru. Kāpiens nav no tiem vieglajiem, jo aula ielas un taciņas ir visai stāvas. Pa ceļam satieku pāris vietējos vīrus, kuri ar interesi izjautā mani. No kurienes esmu ieradies? Vai man patīk Čečenija un Šaroja, u.t.t? Saņemu uzaicinājumus doties iedzert tēju, bet man nākas no tā atteikties. To nav viegli izdarīt, jo vietējie ļaudis ir ļoti viesmīlīgi un labvēlīgi noskaņoti pret iebraucējiem. Vispār šeit kalnos jau izsenis ir pieņemts, ka ceļiniekiem un garāmgājējiem cik iespējams ir jāpalīdz un ja nepieciešams tiem jādod arī naktsmājas. Arī es saņemu piedāvājumu pārnakšņot, ja tas ir nepieciešams. Atrunājos ka man naktsmājas paredzētas Itumkalē un mani lejā jau gaida mans pavadonis. Piebilstu gan ka, ja šeit reiz atgriezīšos, tad obligāti pieņemšu piedāvāto viesmīlību.

Pēc pāris nelielām pauzēm, kurās nākas aprunāties ar vietējiem ļāudīm nonāku pakalnē virs aula no kuras uz dienvidiem paveras lieliska panorāma. Tāluma slejas sniegotās Kaukāza kalnu grēdu virsotnes.

Savukārt ziemeļu virzienā skats paveras uz Šaroargunas aizu, pa kuru mēs tikko nokļuvām šajā aulā. Te pretējā pakalnē var saskatīt vairāku ēku drupas. Šķiet tur senāk atradies pat vesels auls. Drupu fragmenti ir redzami arī tālākās pakalnēs un ielejā. Tātad šis apvidus senāk ir bijis diezgan blīvi apdzīvots, ko nevar teikt par šodienu. Kapēc tā? Par to jau stāstīju iepriekšējā stāsta daļā kad biju Čeberlojā. Arī Šarojas novadam drūmie 1944. gada notikumi negāja secen! Vienīgā atšķirība ir tā, ka uz šejieni pēc čečenu reabilitācijas ļāudīm netika aizliegts atgriesties. Precīzāk sakot, atgristies it kā drīkstēja, bet tika darīts viss lai ļaudis to nedarītu. Šķiet ka padomju varas pārstāvji labāk un drošāk jutās, ja šeit kalnos dzīvotu pēc iespējas mazāk iedzīvotāju. Galu galā uz šejieni atgriezās paši izturīgākie un uzstājīgākie. Es šos ļaudis droši varu nodēvēt par īstiem kalnu patriotiem, kuri ir uzticīgi savai zemei.

Teipi un tukhumi, čečenu ģimenes un kopienas.

Līdz 1991.gadam Šarojas rajona iedzīvotāju skaits esot knapi sasniedzis tūkstoti. Tagad kā jau tikko minēju šajā rajonā dzīvo aptuveni trīs tūkstoši iedzīvotāju. Savukārt pašā Šarojas aulā līdz 1991.gadam dzīvoja aptuveni 100 iedzīvotāju, bet šodien to jau ir vairāk kā 300. Tātad pēdējos gados iedzīvotāju skaits šeit strauji pieaug. Pirmkārt  tas notiek tāpēc, ka vairāki ļaudis ar savām ģimenēm atgriežas uz savu senču zemēm. Otrkārt tas ir tāpēc, ka čečenijā ir ļoti liela dzimstība. Čečenu ģimenēs vidēji ir vairāk kā 3-4 bērni, bet kalnu rajonos dzīvojošās ģimenēs bieži pat ir vairāk kā seši bērni. Patiesībā ir zināms ka visas čečenu vēstures gaitā čečeni un vainahi kopumā ir vienoti ar ļoti ciešām ģimeņu un dzimtu saitēm un tradīcijām. Te nu apsekojot Šarojas aulu un šo to pabildējot nedaudz vēlos pastāstīt par vainahu dzimtām-teipiem un tukhumiem.