Pēc pieturas pie avotiem turpinām ceļu Šatojas virzienā un drīz nonākam līdz kontrolpostenim. Lai nokļūtu talāk Argunas un Šaroargunas ielejās nākas šķērsot tā saucamo „kontrteroristiskās operācijas zonas” robežu. Jau stāsta otrjaā daļā par to stāstīju un tagad atgādināšu. Šāda zona tika izveidota otrā Čečenijas kara laikā it kā ar atrunu, ka šajā teritorijā notiek nopietnas cīņas ar tā saucamajiem „bandītiskajiem un teroristiskajiem grupējumiem”. Šodien Krievijas varas iestādes ir paziņojušas, ka šī kontrteroristiskā operācija ir noslēgusies un terora draudi Čečenijā vairs nepastāv, bet realitātē šīs zonas kontrolposteņi vēl jo projām nav likvidēti. It kā šķērsot tos varot bez īpašas atļaujas, bet dzīvē ne vienmēr tas tā notiekot. Piemērs tālu nav jameklē! Vakar satiktais un iepriekšējā stāsta daļā pieminētais velotūrists no Baltkrievijas mums jau stāstīja, ka pāris dienas iepriekš braucot uz Šatoju viņu neesot palaiduši cauri šim kontrolpostenim un posteņa dežurants viņam licis doties atpakaļ uz Grozniju, kur it kā esot iespējams nokārtot atļauju iekļūšanai šajā zonā. Šķiet man šāda problēma nevar rasties. Kā jau iepriekš stāstīju, esmu saņēmis atļauju no Čečenijas iekšlietu ministrijas šķērsot vēl stingrāka režīma zonas robežu. Tādējādi man nu nekādi nevarētu būt problēmas ar šī konrolposteņa šķērsošanu! Tā tas arī notiek. Sākotnēji ieraugot manu Latvijas pilsoņa pasi posteņa dežurants sāk nervozi raustīties un pasauc maiņas vecāko. Tad tam uzrādu arī man izsniegto atļauju un man tiek novēlēts laimīgs ceļš, un laba atpūta Čečenijas kalnos. Varam turpināt ceļu.
Pusdienas Šatojā (nejaukt ar Šaroju).
Te nu nonākam līdz Šatojas aulam. Domāju ka pēc Latvijas standartiem šim aulam droši varētu piešķirt arī pilsētas statusu. Šatoja šodien ir rajona administratīvais centrs un nozīmīgs satiksmes krustpunkts, kurā krustojas ceļi kas ved no Itumkales un Šarojas uz Grozniju. Šķiet šāda izvietojuma dēļ 1858. gadā, pēc apkārtējo aulu iekarošanas Krievijas Impērijas militāristi tieši šo vietu izvēlējās cietokšņa celtniecībai. Sekojoši 1858. gads tiek pieņemts, kā Šatojas dibināsānas gads, bet patiesībā šājā vietā jau vairākus simtus gadus pirms tam pastāvēja čečenu apdzīvots auls Hakkoj, kurš tika iznīcinats līdz ar Krievijas armijas ierašanos šājā apvidū. Iepriekš gan solīju ka par slikto šodien nerunāsim, bet divas rindiņas ar darvas piedevu tomēr nākas uzrakstīt! No 1858. gada līdz pat 1918 gadam Šatojas apkārtnes auli tika pakļauti genocīdam un tajos tika veiktas vairākkārtējas soda ekspedīcijas. Tāpat šajā periodā tika iznīcināti gandrīz visi tuvienē esošie auli. Tas arī ir iemesls tam, ka uz šodienu Šatojas apkārtnē gandrīz visas vēsturiskās celtnes ir iznīcinātas, vai tas kas no tām ir palicis pāri ir nožēlojamā stāvoklī. Pavisam neliela daļa no celtnēm torņu un kapeņu veidolā daļēji ir saglabājušies tikai augstu kalnos, grūti pieejamās vietās.