Te gan vēl jāpiebilst, ka Krievijas Impērijas un sekojoši PSRS vietvalži pret savu imperiju kultūras, un vēstures mantojumu ir izturējušies tik pat nievājoši kā pret čečenu kultūras un vēstures objektiem. Šodien no bijušā dižā krievu cietokšņa arī neks nav saglabājies izņemot pāris vārtu stabu. Pie kam ir vēl jautājums, vai šie stabi vispār ir šī cietokšņa vēsturiska sastāvdaļa. Tāpat šeit nav sastopama neviena vēsturiska dzīvojamā nedz administratīvā ēka. Šeit vēl jāpiebilst, ka 2002. gadā Krievijas federālie spēki šo aulu ar tankiem, artilēriju un raķetēm nolīdzināja līdz ar zemi. Kopš tā laika ir pagājuši jau vairāk kā desmit gadu un Šatoja ir uzbūveta tik pat kā no jauna. Tagad izmetot loku pa Šatoju mums izdodas atrast tikko pieminētos vārtus un čečenu sardzes torni, kurš īstenībā ir uzbūvēts pavisam nesen vietā, kur senāk šāds tornis atradies. Vēl šeit atrodam pāris mošeju, kuras arī ir tapušas burtiski tikko. Kopumā šajā aulā nekā īpaša apskatāma nav. Vietējie vīri mums gan saka, ka šo to Šatojas pakārtnē var atrast, bet tad mums jādodas klejot pa apkārtnes kalniem. Tā kā mūsu dienas programma jau tā ir saspiesta, tad mums nākas no pastaigas pa Šatojas piekalnēm atteikties un to atliekam to uz citu reizi.
Patiesībā ir jau pienacis pusdienlaiks un pēdējais brīdis ieturet maltīti. Vēl jo vairāk, tālāk pa ceļam līdz Šarojai nebūs nedz veikalu, nedz kafejnīcu. Magomeds to labi zin un piedāvā iegriesties vietejā kafejnīcā, kura atrodas Šatojas aulā pie tilta, burtiski Čantiargunas upes krastā. Turp arī dodamies.
