Vieni saimnieki ēku, jeb precīzak sakot to ēkas daļu-posmu kurā dzīvo ir izremontējuši un daudz maz piekrāsojuši, bet citi saimnieki nedara neko. Rezultāts ir redzams! Dažas ēkas te izskatās kā daudzkrāsainas zebras, jo daļa no ēkas ir nokrāsota vienā krāsā, nākamā daļa citā, bet vēl nākamā vispār netiek kopta. Tam visam pa starpu atrodas arī pa kādam graustm. Tas viss kopā te veido super-savdabīgus ielu skatus.
Starp citu, šis it kā ir pilsētas vēsturiskais centrs, bet par to ka kādam šeit rūpētu kaut kāds vēsturiskais mantojums neliecina pilnīgi nekas. Patiesi senām, ar kokgrizumiem rotātu aplodžu ēkām, tiek brutāli iemontēti plastmasas logi. Brutāli jo veids kā šie logi tiek uzstādīti ir ārpus jeb kuras kritikas!
Vecpilsētas ielas ir arī pārblīvētas ar visdažādākajiem šķūnīšiem, garāžām un būdām, daļa no kurām jau sen ir sabrukšanas stadijā, vai jau ir sabrukušas. Vienlaicīgi šur tur vecpilsētas teritorijā tiek celtas arī jaunas privātmājas, kuru arhitektūra ne tuvu neideras pilsetas vēsturiskajā ansamblī.
Savukārt visvairāk vecpilsētas skatu bojā briesmīgā izskata skārda, jeb es labāk teiktu- bleķa žogi. Tie ir visur un šķiet ka tie tiek uzstādīti ar mērķi, lai turīgākie ļaudis varētu norobežoties no nabadzīgākiem kaimiņiem. Nezinu kuram ir ienācis prātā, ka viņu namīpašumam šādi bleķa žogi piešķir labāku estētisko izskatu! Ja nu vienīgi šis žogs kalpo kā robeža starp savu tā saucamo -pili un apkārt valdošo bardaku? Man te gribetos šo māju saimniekiem pajautāt, vai vieglāk nebūtu sakopt mājas pievārti, nevis norobežoties no tās aiz augsta žoga un dzīvot kā cietumā?
Tā nu staigājot pa vecpilsētas ieliņām esmu nonācis līdz palielai gravai, virs kuras piekalnē atrodu vēl vienu interesantu ēku. Uzreiz pamanu, ka patreiz šajā ēkā ir iekārtota neliela kapella un izstāžu zāle, kurā tiek izstādītas dažadas ar reliģiju saistītas lietas. Pa gabalu ieraugot šo ēku gan varēja padomāt, ka tā būveta industriālam vajadzībām. Savukārt tā kārtīgi papētot to rodas iespaids, ka ēkas augšējie stāvi ir uzbūveti uz senākas būves mūriem. Izrādās tas tā arī ir. Ēkas augšējie stāvi ir uzbūvēti uz bijušās baznīcas mūriem.
Te pat aiz šīs ēkas jau atrodas grava un no piekalnītes virs tās tīri labi var saskatīt arī Serpuhovas kremli, jeb precīzāk sakot, to kas no tā ir palicis. Turp tad nu arī došos, bet pirms tur nokļūtu ir jāšķērso šī grava. Tā nu meklēju vietu kur varu nokāpt lejā gravā.
Serpuhovas kremlis.
Pirmajam sastaptajam garāmgājējam jautāju, pa kurieni visērtāk ir šķērsot šo gravu? Sastaptais kungs atbild, ka man jāiet līdz nākamai šķērsieliņai, tad jāpagriežas pa labi un tur es jau nonākšot līdz kāpnēm, kuras ved lejup no kalna. Tad kungs vēl piebilst, lai es esmu uzmanīgs, jo šīs kāpnes esot bīstamas. Vietejie ļaudis tās pat esot nodēvējuši par „Nāves pakāpieniem (Ступеньки смерти)”. Izrādas ka kāpnes tā dēvējot, jo tās esot ļoti kritiskā stāvoklī. Pie kam, šoziem kādai kundzei gados kāpiens lejup pa šīm kāpnēm tiešām esot izrādījies letāls.
Kāpnes atrodu un tās pa tiešām izskatās ne visai drošas, jo tām vienkārši trūkst vairāki pakāpieni, bet daudzi no esošajiem pakāpieniem ir saplaisājuši un var sabrukt jeb kurā brīdī. Man gan šīs kāpnes raizes nesagādā, bet vecākiem ļaudīm tās var radīt nopietnas problēmas, jo īpaši ziemā un tumšos vakaros.