Lielā Krievijas Zelta loka aizmirstais posms - Serpuhova11

Laukuma vidū aiz Ļeņina muguras artodas kvadrāt formas ēka. Kāds no sastaptajiem vīriem man skaidro, ka agrāk šo ēku lepni esot dēvējuši  par Gosķinij dvor (Гостиный двор) un tajā esot atradies labs tirdzniecības centrs. Savukārt pēc PSRS bojāejas šī ēka tika privatizēta un tā tika sadalīta,  un šobrīd tajā atrodas vairāki  birojui un tā saucamās „tirdzniecības točkas (торговые точки)”.  Tagad šis kungs šo ēku dēvējot par svēto četrinieku, jo ēkas stūros ir izvietojušies tādas pilsoņiem nepiecišamas lietas, kā lombards, notāru kantoris, pirotehnikas veikals un veikals kurā tirgo kapu pieminekļus. Ko vairāk mūsdienu cilvēkam vajagot? Jautā šis vīrs un uz to pats arī atbild: Lombardā ieķīlāt pēdējo mantību, samaksāt notāram par testamentu, pasūtīt sev kapu pieminekli un beigās par atlikušo naudu sapirkties petardes, un izšaut tās!

Šķiet ka šeit  sastapto vīru esmu ieinteresējis un kādu brīdi viņš man kļūst gandrīz kā gids. Es arī īpaši neiebilstu un izliekos, ka viņa uzbāzība mani nettraucē. Starp citu var arī manīt, ka viņš nemz nav dumjš. Tieši pretēji! Saprotu ka Genādijs, tā izrādās viņu sauc, ir pietiekoši izglītots un savā laikā esot ieņēmis arī kādu svarīgu amatu pilsētas izpildu komitejā.Tā nu noklausos nelielu stāstījumu par Serpuhovas senāku un ne tik senu vēsturi. Pie reizes izmetam arī loku ap Ļeņina laukumu, kurš patiešām ilgstoši ir bijis pilsētas centrālais laukums un padomju laiku zenīta šeit esot rīkotas pat karaspēka parādes. Padomju perioda ziedu laikos Serpuhovā esot dzīvojuši vairāk kā 150 tūkstoši iedzīvotāju un gandrīz tik pat daudz to esot bijis Serpuhovas pipilsētās. Šodien pilsētas iedzīvotāju skaits esot samazinājie vismaz par 30 tūkstošiem, jo pilsēta piedzīvojot ne tos labākos laikus. Vairums rūpnīcu esot slēgtas, vai to strādnieku skaits ir samazināts. Darbu te artrast neesot viegli, neskatoties pat uz to, ka Serpuhava ne pavisam neesot tā sliktāka pilsēta Piemaskavā. Pats Genādijs arī esot pirms laicīgi pensionejies, jo viņam esot problēmas ar veselību, kuras traucējot atrast darbu. Tā nu viņš tagad iztiekot no pensijas, kura knapi sasniedzot septiņus tūkstosus rubļu (nepilni 100euro).

Tā nu klausoties Genādiju lena garā turpinu pastaigu. Noslēdzot loku ap laukumu piestājam nelielā skvēriņā. Te Genādijs parāda man divus pieminekļus. Viens no tiem ir piemineklis Kijevas-krievzemes kņazam Svjatoslavam. Cik zinu šī kņaza valdīšans laikā tika apvienotas Novgorodas un Kijeves krievzemes, bet ar ko Svjatoslavs ir saistīts ar Serpuhovu? Nemāku jums teikt. Starp citu arī mans pavadonis Genādijs uz šo jautājumu man nespēja atbildēt.

Otrs piemineklis ir veltīts slavenajam Krievijas reformātoram un ministru kabineta priekšsēdētājam (premjeram no 1906. līdz 1911.g.) Pjotram Stolipinam. Izrādās arī šim kungam ar Serpuhovu nekāda tieša sakara tā īsti neesot bijis. Runajot par šiem pieminekļiem Genādijs galu gala izsakās šādi. Tagadējā pilsētas vadība tā vietā lai savestu kārtībā pilsētas ielas un ēkas savus pilsoņus barojot tikai ar pieminekļiem, un slavas dziesmām par agrākiem padomju un Krievzemes varoņiem. Šo skvēru arī esot atklājuši ar lielu pompozitāti un tajā bez diviem esošajiem pieminekļiem tuvākajā nākotnē esot plānots uzstādīt vēl divus. Caram Pēterim Pirmajam un Aleksandram Ņevskim. Te Genādijs smejoties piebilst, ka pēc pilsētas galvas teiktā, šo pieminekļu uzstādīšnas mērķis esot- audzināt patriotiskās jūtas un uzlabot pilsetnieku dzīves kvalitāti  (Цель-воспитать патриотические чувства и Повышение качества жизни горожан). Vai no tā palielināsies patriotiskās jūtas Genādijam eesot grūti spriest, bet tas ka šie pieminekļi nekādā mēra neuzlabos viņa dzīves kvalitāti, par to viņš ir pilnīgi pārliecināts.

Tā nu Ļeņina laukums ir apskatīts un nākamais mans mērķis ir Serpuhovas vecpilsētas kvartāli, un ieliņas. Godīgi sakot jau grasos kaut kā tikt vaļa no Genādija, bet situācija atrisinās pati par sevi. Genādijs te satiek vienu no saviem seniem paziņām, kurš mēģina viņu pierunāt kaut kur doties. Te nu tā kā varam arī šķirties.  Pateicos Genādijam par sniegto infotmāciju un nelielo ekskursu pilsētas vēsturē. Pirms atvadāmies Genādijs tomēr tā neuzkrītoši paved mani sāņus, lai viņa paziņa nedzird ko runājam un kautrīgi man pajautā. Vai es nevarētu izlīdzēt ar kādu grasi pāris aliņiem?  Atbildu- ka protams varu! Priekš labiem cilvēkim man nav žēl, saku Genādijam un noziedoju viņam dažus desmitus rubļu. Tad seko vēl pāris lietderīgu Genadija padomu par to, ko un kur pilseta vjdzētu apskatīt,  un mēs šķiramies.

Serpuhovas vecpilsēta.

Tagad dodos aplūkot Serpuhovas vecpilsētu. Aplūkojot karti secinu, ka viena no interesantākajām vietām šeit varētu būt pilsētas kremlis. Turp arī dodos, bet pa ceļam nākas šķērsot vairākus vecpilsētas kvartāliņus. Tā īsti par vecpilsētu šo rajonu gan ir grūti nosaukt, bet pa starpu jaunākām un ne tik jaunām padomju laikos tapušām ēkām var tomēr  atrast arī senākus namus, kuri acīmredzot ir būvēti vēl cariskās Krievijas laikos.

Kā jau daudzviet Krievijā arī šeit seno ēku tehniskais stāvoklis ne tuvu nav tas no labākajiem. Māju sienu krāsojums ir nolupis un apmetums nodrupis. Arī logi dažviet bez maz vai gāžas ārā! Un tādā stāvoklī atrodas absolūtais vairākums, gan cara laikos būvetās, gan padomju laikos būvetās ēkas. 

Pie tā visa vēl īpašas, ne visai glaimojošas, uzmanības vērti ir šo ēku pagalmi un pievārtes. Viss te ir salauzts, piemēslots un aizmirsts! Un tas nav tikai atsevišķās vietās! Kāds man te varbūt mēģinās teikt, ka es esmu speciāli izmeklējis šādas vietas. Nekā nebija! Šādi grausti un bardaks valda gandrīz visā pilsētā. Pie kam, te pat fotogrāfijās redzamās mājas un pagalms atrodas burtiski 100 metru attaluma no tikko apskatītā Ļeņina laukuma! Galu galā,  ja nu arī ir šeit daudz maz sakoptākas ielas un pagalmi, tad tas ir rajonos kuros atrodas privātmājas, un acīmredzot par tīrību un kārtību tur parūpējas paši iedzīvotāji, bet ne pilsētas komunālie dienesti.

Labi! Dodamies tālāk. Te pat netālu jau pamanu vienu no baznīcām, kura kartē notrāīta kā ”Jēzus krustā sišānas baznīca”. Turp nu arī dodos.