Te nonāku pie veciem vārtiem pa kurim var nokļūt līdz šij baznīcai. Patiesībā izrādās, ka šeit pirms revolūcijas laikos ir pastāvējis tā saucamais „Kristus krustā sišanas klosteris (Распя́тский монасты́рь)”. Šis klosteris ir dibināts 1665.gadā. Savukārt patreiz redzmā baznīca tika uzcelta nedaudz vēlāk- 1719.gadā.
Pēc „dižās oktobra revolūcijas” klosteris un baznīca šeit tika likvidēti un to ēkas, un teritorija tika nodota Serpuhovas medicīnas augstskolas rīcībā. Šīs skolas filiāle šeit pastāvēja visu padomju laika periodu un tika pārcelta uz citām telpām tikai salīdzinoši nesen. Tādējādi bijušā klostera ēkas un telpas tika pamestas. Tagad šeit ļoti labi var redzēt tā sekas. Ēkas ir sabrukušas un izpostītas. Daudz maz pienēcīgā stāvoklī ir saglabājusies tikai pati baznīcas ēka un tā pavisam nesen esot nodota krievu pareizticīgo baznīcas valdījumā.
Nu protams! Vai varat iedomāties kādu senās Krievijas pilsetu bez baznīcām? Nu ne taču! Arī šeit Serpuhovā tādas ir vairākas. Precīzu to skaitu gan nepateikšu, bet šķiet to ir vairāk kā pāris desmitu un aptuveni puse no tām atrodas tieši šeit vecpilsētā, vai tās tuvumā. Te pat aiz žoga atrodas jau nākama Serpuhovas baznīca. Patiesībā tā ir katedrāle, jeb precīzak sakot-Svētītāja Nikolaja katedrāle (Храм Святи́теля Никола́я). Te var manīt, ka katedrāles ēka jau ir labi sakopta un pienācīgi tiek uzturēta, jo kā nekā šis taču ir pats galvenais-centrālais pilsetas dievnams. Tas šeit ticis uzbūvēts jau 1721.gadā. Sekojoši tajā tika veikti vairākkārtēji pārbūves darbi. Pēdēj o reizi dievnams tika pārbūvēts no 1833. Līdz 1857.gadam un tā tad arī ieguva Katedrāāles statusu. Jāpiebilst gan, ka 1929.gadā, jau pēc revolūcijas līdzīgi kā visur citur Krievijā, tika slēgta arī šī katedrāle. Tad arī daļēji tika sagrautas katedrāles torņa un kupola konstrukcijas. Katedrāle savu darbību atsāka tikai pēc PSRS sabrukuma 1995.gadā. Tad arī tika atjaunots tās tornis un kupols, un tie ieguva savu vēsturisko izskatu. Šodien šis ir viens no retajiem Serpuhovas dievnamiem, kurš ir daudz maz pienācīgi restaurēts.
Tā kā katedrāle apmeklētājiem šodien ir slēgta un tajā iekļūt nav iespējams, es turpinu ceļu tālāk. Mans ceļš ved cauri vecpilsētas kvartāliņiem, kuros gar ielu malām rindojas vairākas dzīvokļu mājas. Pārsvarā tās ir senas mājas un var redzet, ka to uzturēšana vairākiem saimniekiem sagādā grūtības.
Njā. Izskatās, ka tai pilsētā kā vien baznīcas, grausti un bardaka īsti nekā nav? Un pie visa vainīgs ir Obama. Izskatās, ka domāšanā ir iestrēguši 19. gs. Kalpot bajāriem, lūgties Dievam un pie visa bardaka un nabadzības vainot busurmaņus (ASV).
Godīgi sakot, skatoties bildes bišķīt jau piegriezās. Visus vienas baznīcs, klosteri da katedrāles. Tas jau kaut kāds fanātisms.
Paldies par saturīgo rakstu. Vakar iesāku lasīt, bet nobeidzu šodien. Man bija interesanti, jo padomju laikos biju autobusa ekskursijā pa Zelta loku.(līdz Maskavai ar vilcienu). Toreiz šī pilsēta nebija mūsu maršrutā. Atceros Jaroslavļu, Kostromu, Vladimiru, Suzdaļu. Tolaik par lielu netīrību nevarēja sūdzēties. Veda rādīt tās vietas, kas bija maršrutā. Jau toreiz uzkrita, ka visur bija daudz baznīcu un katedrāļu.
Ja ne dazviet autinji,liktos ka ar kadu laika mashinu atgriezta pagatne...
