Arī kāpiens lejup pat izrādās grūtāks, jeb prezīzāk sakot bīstamāks, kā kāpiens augšup. Galu galā gan veiksmīgi esam atgriezušies ūdenskrituma pakājē un varam piesēst vienā no kafejnīcām. To arī darām.
Lēnā garā iztukšojam pa pāris glazēm, paklausamies ūdenskritumu čalošanā, pavērojam, kā kafejnīcas saimnieks ķer foreles un nu jau varam turpināt ceļu.
Pametam Mirušas ieleju un ripināmies pa kalnu lejup. Priekšā mums paveras plaša Metohijas ielejas panorāma aiz kuras fonā var redzēt sniegotu kalnu virsotnes. Turp mēs arī dodamies.
Drinas ūdenskritumi (Ujvara e Drinit).
Mūsu nakamais mērķis atkal ir ūdenskritumi. Tie atrodas tālumā redzamo Mokra gora kalnu pakājē. No šejienes šķiet, ka tas nav īpaši tālu, bet patiesībā līdz kalnu nogāzēm mums vēl jānobrauc vismaz 40 kilometri. Atgriežamies uz Prištinas-Pejas automaģistrāles un pavisam drīz nonākam Pejas pilsētas pievārtē. Pilsetā mēs vēl atgriezīsimies, bet tagad to apbraucam no austrumu puses un dodamies Mokra gora kalnu grēdas virzienā.
Sākotnēji pabraucam garām Radavacas (Radevo) ciemam un sekojam kādu gabalu augšup tuvāk kalnu virsotnēm. Šī jau ir Mokra gora kalnu grēda, kuras augstākās virsotnes sniedzas vairāk kā 2000 metrus virs jūras līmeņa un tā sākas šeit pie Pejas pilsētas, Rugovas aizā un tālāk stiepjas gandrīz līdz pašai Mitrovicei Kosovas ziemeļos. Faktiski šī kalnu grēda atdala Kosovu no Melnkalnes un Serbijas, un šo valstu robeža ved preīci pa šīs kalnu grēdas virsotnēm.
Dažus kilometrus augšup pa serpentīnu un mēs atduramies pret robežkontroles posteni starp Kosovu un Melnkalni. Doties uz Melnkalni mums šoreiz nav plānots tādēļ griežamies riņķī un atgriezīsimies Radavacas ciemā, bet pirms tam veicam nelielu pitstopu vienā no kalnu nogāzēm, kur paveras lieliska ainava uz Mokra gora virsotnēm, kuras tagad maija beigās vietām vēl jo projām klāj sniegs.
Tepat pie Radovacas ciema kalnos tecējumu uzsāk Drinas, jeb precīzak sakot Baltās Drinas upe, kuru šeit veido neskaitāmi kalnu avoti un strauti, kas šeit izplūst virszemē .Tos bagātīgi papildina kalnos kūstošā sniega ūdeņi, kuri burtiski veļas lejup pa kalnu nogāzēm un aizām, veidojot simtiem lielu un mazu ūdenskritumu. Vienu ūdenskritumu, jeb precīzāk sakot veselu kompleksu ūdenskritumu mēs tagad dodamies paskatīt. Nonākot Radovacas ciemā pagriežamies pa labi un sekojam pa mežiem apaugušu ieleju, kura pārtop iespaidīgā aizā. Tālāk seko neliels kājām gājiens un esam nonākuši pie Drinas ūdenskritumiem. Prikešā paveras aiza, kurā skaļi šalc ūdens un jau pēc mirkļa redzam šī kompleksa iespaidīgāko ūdenskritumu.
Tā virzienā gar aizas malu ved gājēju celiņš pa kuru nonakam tieši pie paša ūdenskrituma, jeb precīzāk sakot burtiski virs tā. Ūdens šeit krīt no vairāk kā 30 metru augstuma.
Pienākot tuvāk secinām, ka te no klintīm plūst vairākas starumes veidojot tādu kā ūdenskritumu grupu. Ūdens vietām plūst burtiski no klinšu spraugām un alām un to visu ir ļoti ērti apskatīt, jo gar ūdenskritumu kaskādēm ir izveidoti ērti celiņi un tiltiņi, pa kuriem pat invalīdiem būtu ērti parvietoties.
Nedaudz tālāk gan sākas sarežģītāks ceļš. Kāpnes ved uz tādu, kā katlu, kuru no visām pusēm ieskauj klintis no kuru spraugām un aizām šajā katlā satek vairākas ūdens straumes, jeb upītes.
Ūdens šalkdams tek starp klintīm un krūmiem un pakāpeniski nonāk gultnē, kura ved uz šī katla, tā teikt vārtiem, kur jau krīt lejup aizā. Šeit šajā ūdenskritumu katlā šķiet ir izveidota ūdens savāktuve no kuras ūdens tiek piegādāts lejā esošajai Pejas pilsētai. Augšup gar katla sienām var manīt vēl vairākas un sīkākas ūdenskritumu kaskādes, bet līdz tām šodien nokļūt praktiski nav iespējams, jo ūdens starumes ir appludinājušas takas, kuras ved augšup pa aizu. Kā jau iepriekš minēju, mums ir paveicies, ka esam šeit tieši vasaras sākumā, kad ūdens tecējusm ir ļoti bagātīgs. Uz vasaras otru pusi ūdens apjoms samazināsies un ūdenskritumi diez vai vairs izskatīsies tik iespaidīgi, kā šodien.
