Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Galu galā esam nonākuši līdz kalna virsotnei, kur arodas torņu un sienu fragmenti, kuri saglabājušies no slavenā Zvečānu cietokšņa. Pašā kalna augstākajā punktā virs cietokšņa mūriem pamanām karoga mastu, kurā lepni plīvo jau serbu nacionālais karogs. Kā nekā esam serbu apdzīvotajā teritorijā.

Faktiski šis ir viens no nozīmīgākajiem cietokšņiem Serbijas vēsturē un tas figurē neskaitāmos serbu literatūras darbos, dažādos mītos un protams vēstures hronikās. Cietoksnis atrodas šeit, bijušā vulkāna virsotnē, gandrīz 800 metrus virs jūras līmeņa un no šejienes paveras fantastiska panorāma uz visām pusēm. Virzienā uz ziemeļiem redzam Ibaras upes ieleju, kura faktiski Kosovas līdzenumu savieno ar plašajām līdzenumiem pie Donavas. Tātad, tādi, kā vārti uz Serbiju un pārējo Eiropu. Tas jau norāda uz to, ka šis cietoksnis atrodas stratēģiski ļoti izdevīgā vietā no kuras senāk tika kontrolēta satiksme no Kosovas, Metohijas,  Albānijas, Maķedonijas uz Serbiju un tālāk uz ziemeļiem un rietumiem.

Arheologi ir noskaidrojuši, ka šī kalna pakājē cilvēku apmetnes ir bijušas jau antīkajos laikos. Rakstiski pirmio reizi šī vieta, netālu no Sitnicas upes ietekas Ibarā, tiek mineta IX-X g.s. rakstos par bulgāru cara Simeona karagājieniem, kuros tiek stāstīts, ka šeit atrodas vairāki cietokšņi un viens no tiem pašā kalna virsotnē pie šo upju satekas. Toties pirmās droši parbaudītajās liecībās cietoksnis figurē, kā Serbijas un Bizantijas robežas aizsargbūve, kuras tuvumā serbu karaļiem izdevies gūt vismaz divas nozīmīgas uzvaras pār bizantiešiem. Vēlāk XIV g.s. Serbijas robežas tiek pārceltas uz dienvidiem un cietokšņa nozīme mazinājās. Tas gan ne uz ilgu laiku, jo jau XIV g.s. beigās Zvečāni kalpo kā aizsarg postenis pret turku iekarotājiem. Pēc kaujas par Kosovu Zvečāni uz ilgu laiku nonāk turku kontrolē un cietoksnis jau kalpo, kā turku armijas garnizons. XVII g.s. tieši šeit notiek svarīgas kaujas starp turku un austriešu armijām. Vēlāk XVII g.s. cietoksnis zaudē savu nozīmi, tas tiek pamests un laika gaitā tā būves cilvēku darbības, un zemestrīču rezultātā pakāpeniski sabrūk.

Šodien šeit var apskatīt tikai cietokšņa atsevišķus  mūrus un trīs torņu paliekas. Tas faktiski ir viss kas palicis no bijušā varenā cietokšņā, kurš agrāk lepni slējās pāri apkārtnes ielejām. Toties uzplaukuma laikā tas esot sastāvējis no vairākām daļām. Pašā kalna galā atradās augšējā pilsēta, kuru ielenca augsts aizsarg mūris ar pieciem torņiem. Šajā pilsētas daļā to laik atradās arī viens no nozīmīgākajiem pareizticīgo dievnamiem Serbijā: Svetā Georgija baznīca, kurā tikuši apglabāti vairāki diži serbu valdnieki. Zemāk zem augšējās pilsētas atradās apakšējā pilsēta, kuru arī ielenca aizsargmūris un tajā atradās pilsetas iedzīvotāju mājas, un amatnieku darbnīcas. Savukārt vēl zemāk, Ibaras upes krastā atradās tā saucamā priekšpilsēta ar tirgus laukumu. Vēlāk šī priekšpilsēta arī ieguva nosaukumu Mitrovica.

Te kalna galā izmetam pāris loku starp senajiem mūriem un apjūsmojam apkārtnes ainavas. No virsotnes uz dienvidiem atkal var redzēt Mitrovicas pilsētu. Tālāk aiz tās seko milzīgi plašumi un ļoti skaidrās dienās no šejienes varot saskatīt pat pašu Prištinu.

Toties uz austrumiem ielejā, Ibaras upes krastā atrodas iespaidīgs kalnrūpniecības uzņēmums. Acīmredzot tajā tiek apstrādāta svina-cinka rūda, lignīts, jo izrādās, ka šeit Mitrovicas pievārtē atrodas vairākas šīs retās rūdas ieguves vietas un pilsētā strādā svina un cinka lietuves, jeb ražotnes. Tātad tagad kļūst skaidrs, kas tad ir Mitrovicas industrijas pamatakmens! Jāsaka gan, ka šis gigantiskais uzņēmums šeit tika uzbūvēts jau bijušās komunistiskās Dienvidslāvijas laikos dienvidslāvu tautu tēva maršala Josipa Broza Tito vadībā. Jā, starp citu Mitrovicas pilsēta tajos laikos tika saukta par Titova Mitrovica (Ти́това-Ми́тровица). Līdzīgi bijušā Dienvidslāvijas vadoņa vārdā tad tika sauktas vairākas pilsētas visās bijušajās Dienvidslāvijas republikās. Ja nu reiz esam atkal aizskāruši tēmu  par bijušo Dienvidslāviju un Tito tad īsi paturpināšu vēstures izklāstu un tas būs tieši par šo pieminēto periodu.

Pirmīt runājām par notikumiem Otrā pasaules kara laikā. Kā jau zinām šis karš noslēdzās ar Itālijas un Vācijas kapitulāciju. Tātad okupācijas karaspēki pameta okupetās teritorijas, jeb arī tika padzīti jau pirms kapitulācijas, kā tas bija arī šeit Dienvidslāvijā, kur lielāko daļu teritorijas jau kontrolēja Tito vadītie partizāni, kuri pamanījās saņēmt militāru palīdzību gan no Čērčila (Lielbritānijas), gan no Staļina(PSRS). Kara noslēgumā Tito gan izvēlējās Dienvidslāvijā celt sociālismu un tika izveidota Dienvidslāvijas sociālistiskā federatīvā republika, kuras sastāvā nonāca: visas teritorijas, kuras pirms kara jau bija Dienvidslāvijas karalistei piederīgas un neliela teritorija gar Ardijas jūru, kura līdz tam piederēja Itālijai. Tito ambīcijas gan ar to nebeidzās, jo viņa plānos bija izveidot plašāku Balkānu savienību, kuras sastāvā ietilptu gandrīz visi Balkāni. Vēlāk gan Tito apetīte mazinājās. Šķiet, ka viņš saprata, ka nespēs iegūt Balkānu savienību pilnā savā kontrolē, jo uz to pretendēja gan bulgāru vadonis Dimitrovs, gan pats Staļins. Tāpēc Tito nolēma spert mazakus solīšus lai realizetu savus plānus. Sākotnēji viņš plānoja Dienvidslāvijas sastāvā iekļaut Albāniju par ko iepriekš jau daļēji bija vienojies ar albāņu komunistisko vadību. Šī mērķa sasniegšanai Tito pat apsolīja, ka Albānijas sociālistikajai republikai Dienvidslāvijas sastāvā tiks atdota Kosova un daļa no Maķedonijas, un Serbijas teritorijām, kurās lielāko daļu iedzīvotāju sastādīja albāņi. Gala rezultātā arī šis plāns nevainagojās panākumiem, jo no tā realizācijas nu jau atteicās albāņu komunistiskais vadonis Envers Hodža.

Vēl jo vairāk, izmantojot savas labās attiecības ar Staļinu un to, ka pavisam drīz Tito nonāca ar Staļinu naidīgās pozīcijās, Envers Hodža pat lūdza lai PSRS palīdz Albānijai iegūt kontroli pār Kosovu. Arī šis plāns netika realizets un pēc Staļina nāves jau pats Envers Hodža sabojāja attiecības ar PSRS, apvainojot tās vadību pārmērīgā liberālismā. Toties Tito attiecības ar PSRS atkal uzlabojās. Jāsaka gan, ka Tito plānu par Albānijas pievienošanu Dienvidslāvijai līdz galam tā arī neatmeta. Lai šo plānu nākotnē realizētu Kosovai tomēr tika piešķirts augstāks statuss. Jā, ne gluži republikas, bet autonomiju tā ieguva un zināmā mērā plašākas tiesības tika piešķirtas arī Kosovas albāņiem. Jāpiebilst arī to, ka Tito sākumā necentās kaut ko darīt lai Kosovā masveidā atgriestos tie serbi, kuri to bija pametuši Otrā pasaules kara laikā. Rezultātā,  pēckara gados Kosovā albāņu tautības iedzīvotāji sastādīja absolūto vairākumu (vairāk kā 70%). Šeit gan piebildīšu, ka Ziemeļkosova sākotnēji netika iekļauta Kosovas autonomijas teritorijā. Toties uz to brīdi Kosovas autonomijā ietilpa trīs Preševas ielejas rajoni: Preševa, Bujanovaca un Medvedža, kuros uz to brīdi albāņi bija lielākā daļa no iedzīvotājiem.