Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Tā nu lēnām pret kalnu braucot nonākam līdz kārtējam šodienas plānos iekļautajiem apskates objektam. Tas ir  Sokolicas sieviešu klosteris kurš tā nosaukts, jo atrodas gandrīz pašā Sokolicas kalna virsotnē. Jau pie vārtiem var manīt, ka šeit liela daļa būvju ir uzbūvētas pavisam nesen. Patiesībā pirmais klosteris šeit tapis jau XIV g.s un uz doto mirkli nekādas dižās informācijas par turpmāko tā vēsturi man nav. Godīgi sakot meklējot informāciju par šo un vēl dažiem klosteriem Kosovas teritorijā saskāros ar grūtībām. Gan krievu valodā, gan angļu valodā esošos resursos informācija par Kosovas pareizticīgajām svētvietām ir ļoti skopa ,vai nu tādas nav vispār, vai nu ir tikai dažas rindas par postījumiem šajās svētvietās kuri izdarīti pedējo konfliktu laikā. Jo  sevišķi krievvalodīgajos resursos ir iespējams atrast pārsvarā, tā teikt, raudošas vārsmas par albāņu mežoņiem un to, kā tie postījuši serbu baznīcas, un klosterus, bet neatradīsiet tik pat kā nevienu rindiņu par šo nopostīto objektu vēsturi, nedz nozīmi. Izņēmums šajā ziņa nebija arī šis klosteris par kuru pat serbu valodā esošajā wikipedijas rakstā ir tikai divas sausas rindiņas, kurās minēts tapšanas gadsimts, tas ka 1980. gadā klosterī notikuši rekonstrukcijas darbi un tas ka no 1995. līdz 1996. gadam klosterī veikti konservācijas darbi. Galu galā paļāvos uz to, ka kaut ko uzzināšu no kāda, kuru sastapšu šeit uz vietas.

Sākotnēji nodomājam, ka klosterī iekšā netiksim, jo vārti izskatās aizslēgti un tomēr pie trešā mēģinājuma klauvēt un spaidīt zvana pogu, piespiežu vārtus stingrāk un izrādās, ka tie nav aizslēgti. Nu ko! Varam doties iekšā teritorijā. Tā arī darām. Vientuļi izmetam pāris loku pa klostera teritoriju, kur atrodam arī pāris senāku ēku elementus, bet kopumā secinām, ka lielākā daļa celtņu šeit ir salīdzinoši nesen celtas.

Jeb kurā gadījumā klosteris nepilda savas funkcijas un skaidri dedzams, ka šeit mūki, jeb precīzāk sakot mūķenes nedzīvo.Drīzāk šī vieta kalpo, kā pareizticīgās baznīcas vadošo garīdznieku rezidence.

 Noslēgumā uzkāpjam tornī no kura skatu laukuma paveras lieliska apkārtnes panorāma. Jāsaka gan, ka šis arī nav zvanu tornis, bet drīzāk atgādina piknika torni par ko liecina torņa skatu  platformā uzstādītie galdi, soli un ierīkotais kamīns. Ticamāk, ka šeit tiek rīkoti kādi ar jau tikko pieminēto baznīcas vadošo garīdzniecību saistīti korporatīvie pasākumi.

Te nu beidzot lejā pamanām pirmo dzīvo dvēseli, kura no lejas mēģina skaļā balsī runāt ar mums un jau no šejienes var redzēt, ka mūķenes tērpā ģērbtā kundze izskatās nikna kā velns! No kundzes serbu valodā teiktā saprotam, ka esam iekļuvuši šajā svētajā teritorijā bez atļaujas un lai tādu dabūtu mums bija jāzvana pie vārtiem! Atbildām, ka uz mūsu vairākkārtējiem mēģinājumiem zvanīt neviens nereaģēja un tādēļ domājām, ka varam iet iekšā teritorijā. Kundze atbild, ka uz vārtiem ir uzraksts, kā rīkoties. Mēs atbildam, ka serbu valodā lasīt neprotam. Kundze nedaudz nomierinās, bet atkal sapringst, kad ierauga mūsu ceļabiedres šortiem līdzīgos svārkus, kuri viņas prāt neatbilst pareizticības standartiem. Saprotu, ka plānoto izzinošo informāciju par klostera vēsturi no šīs nīgrās personas nesaņemsim, tādēļ sākam virzīties uz vārtu pusi lai pamestu šo „viesmīlīgo” klosteri. Kundze mums seko līdz pat vārtiem, kaut ko murmina un vēro lai mēs ne metru nenovirzamies sāņus. Godīgi sakot šī nebūt nav pirmā reize, kad saskāros ar neviesmīlīgiem pareizticīgās baznīcas garīgajieim darboņiem. Līdzīga situācija jau bija Gračanicā un sekos vēl vienā klosterī vēlāk. Pasteidzoties notikumiem uz priekšu gan piebildīšu, ka tomēr vienā no Kosovas klosteriem mūs uzņēms ļoti viesmīlīgi, bet par to pastāstīšu jau nākamajā stāsta daļā.

Labi! Sokolicas klosteris mūs uzņēma nelaipni, bet cerams nākamajā mums veiksies labāk. Kāpjam auto un ripinām lejup pa kalnu līdz Prištinas – Belgradas šosejai, kur pagriežamies pa labi un sekojam Leposaviču pilsetas virzienā. Leposaviči gan neitilpst mūsu maršrutā un kadus 5 -7 kilometrus pirms šīs pilsētas nogriežamies pa kreisi, kur ceļa norādē rakstīts Novi Pazar. Arī Novi Pazar apmeklēšana nav mūsu plānos un patiesībā šī pilsēta jau atrodas Serbijas teritorijā. Mūsu plānos ir apmeklēt nelielu ciematiņu Baņska, kurš atrodas ieljā pa kuru ved šī šoseja. Vēl kādi pāris kilometri un jau pamanām ciematu virs kura saskatām kaut ko līdzīgu klosterim.

Nogriežamies no šosejas, izmetam pāris loku pa ciematu un esam nonakuši pie mūsu ceļojuma plānā iekļautā objekta. Tas ir Baņskas klosteris (Манастир Бањска). Pirmais ko ievērojams atšķirībā no iepriekšējā klostera, seit vāri ir plaši atvērti un tas nozīmē, ka šis klosteris apmeklētājiem ir brīvi pieejams.

Pie vārtim gan ir uzstādīts informatīvais stends ar norādēm par ierobežojumiem, kurus vajadzētu ievērot apmeklējot klostera teritoriju. Protams, nekādi šorti vai miņiki! Līdzīgi, kā Gračanicā arī šeit ir norāde, ka teritorijā nav atļauts inenākt ar ieročiem.