Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Pirmīt kad viesojāmies Prekazā jau stāstīju par to, kas notika pēc Dienvidslāvijas sabrukuma un kāpēc Kosovā ieradās KROR militārās vienības. Tātad 1999. gadā pēc ārējas militāras iejaukšanās  visa Kosova nonāca starptautisko militāro spēku kontrolē. Kosovas teritorija tika sadalīta piecās  kontroles zonās: Centrālā (Britu), Austrumu (ASV), Dienvidu (Vācijas), Rietumu (Itālijas) un Ziemeļu (Francijas). Katrā no šīm zonām tika izveidotas KFOR spēku bāzes, kurās tika izmitināti miera uzturēšanas kontingents no dažādām valstīm. Protams lielāko daļu no šiem spēkiem satādīja tikko iekavās  pieminēto valstu karavīri, bet bez tiem bija arī vairāku citu valstu pārstāvji. Laika gaitā kontingenta sastāvs vairākkārt mainījās un kādus īsus brīžus šeit atradās arī mūsu Latvijas karavīri.

Pēc nosacīta miera iestāšanās starptautisko organizāciju uzraudzībā tika uzsākta vietējās Kosovas pašpārvaldes veidošana, kura nebūt noritēja gludi. Lielākās problēmas protams sagādāja etniskais jautājums. Pirmīt jau teicu, ka Kosovā tika izveidoti arī vairāki rajoni, kuros tika ieviesta serbu pašpārvalde.

Serbu pašpārvaldi nolēma veidot arī šeit Ziemeļkosovā un šādam nolūkam tika nospraustas nosacītas robežas starp serbu un albāņu kontrolē esosajām pašpārvalžu teritorijām. Tādējādi arī šeit Mitrovica tika sadalīta divās daļās un robeža tika noteikta pa Ibaras upi. Tas protams izraisīja neapmierinātību nacionāli- radikāli  noskaņotu albāņu vidū. Sākotnēji vairākās vietās visai bieži izcēlās lokāli konflikti starp serbiem un albāņiem, bet laika gaitā spriedze nedaudz mazinājās. Protams, ka par miera uzturēšanu un spriedzes mazināšanu paldies jāsaka būtu KFOR karavīriem, kuri maksimāli centās nepieļaut konfliktu eskalāciju  un nomierināt naidīgās puses.

Laika gaitā spriedze tiešām mazinājās, bet tad 2004. gadā pēkšņi izcēlās jauns konflikts. Viss sākās 2004. gada 15. martā, kad nenoskaidrotos apstākļos Čaglavices ciemā tika nogalināts kāds serbu jaunietis un serbi uzskatīja, ka to izdarījuši albāņi. Nākamajā dienā vairākās serbu apdzīvotās vietās izcēlās stihiskas protesta akcijas. Tajā pat dienā jau Mitrovicas pievārtē esošajā Čabaras ciemā upē tika atrasti trīs noslīkuši albāņu berni. Protams,  albāņi uzskatīja, ka tos atriebjoties noslīcinājuši serbu protestētāji. 17. martā jau albāņu apdzīvotajā Mitrovicas daļā vairāki tūkstoši albāņu izgāja ielās, it kā pieminēt bojā gājušos bērnus. Piemiņas pasākums pakāpeniski pārvērtās stihiskā protesta akcijā un nu jau vairāk, kā tūkstotis satrakojušos jauniešu devās Mirovicas ziemeļu daļas virzienā, kur uz šeit blakus esošā Jaunā tilta tos sagaidīja serbu protestētāji. Uz tilta izcēlās pirmās sadursmes un miera uzturēšanas spēkiem nācas pielietot spēku lai sadalītu nadīgi noskaņotos pūļus. Tika pielietota asaru gāze un gumijas lodes. Pa starpu no satrakojušos pūļu puses izskanēja šāvieni. Ar lielām pūlēm un riskējot ar savu dzīvību miera uzturētājiem izdevās noturēt pretiniekus katru savā krastā. Gala rezultātā šo massu nekārtību laikā bojā gāja 8 cilvēki un vairāk kā 300 guva ievainojumus.

Ar to gan viss nebeidzās! Jau nākošajā rīta massu nemieri izcēlās vairākās citāsKosovas apdzīvotās vietās, kur dzīvoja serbi. Tāpat nemieri izcēlās arī vairākās Serbijas pilsētās. Kosovā albāņu jaunieši vairākās vietās aizdedzināja serbu mājas un izpostīja pareizticīgo baznīcas. Savukārt Serbijā tika izpostītas vairākas mošejas un protestētāji Belgradas, un Nišas ielās skandināja saukli „Nogalini albāni”. Šīs konfrontācijas rezultātā atkal vairākas serbu ģimenes bija spiestas pamest savas mājas bīstamos Kosovas rajonos un lielā daļa no tām devās uz Ziemeļkosovu. Savukārt no Ziemeļkosovas uz dienvidiem jau nācās bēgt albāņiem. Galu galā notika kārtējās etniskā sastāva izmaiņas, kuru rzultātā serbu tautības iedzīvotāju skaits Kosvā atkal samazinājās. Toties Ziemeļkosovu pameta gandrīz visi tur dzīvojošie albāņi.

Tādi lūk notikumi noritēja šeit Mitrovicā pavisam nesenā pagātnē. Pa kausam alus esam iztukšojuši un varam dodamies tālāk. Tagad jau ar savu īrēto auto paši dosimies uz Ziemeļkosovas serbu rajoniem, kur vēlamies apskatīties, kā tad īsti dzīvo kalnu ciematu iedzīvotāji serbi. Pie reizes varbūt redzēsim kaut ko no bijušā kara sekām. Bieži dažādos rakstos, jo sevišķi Krievijas presē līdz šim esmu lasījis par Kosovā sagrautām baznīcām un klosterim. Tad nu varbūt tur to arī redzēsim. Pametot albāņu apdzīvotās Mitrovicas centru pie viena no krustojumiem skvēriņā pamanām pieminekli Mātei Terēzei. Par Māti Terēzi un to, kāpēc šo kristiešiem svēto ciena un godā arī musulmaniskajā Kosovā stāstīju jau iepriekšējā stāsta daļā, kad pabijām pie līdzīga pieminekļa Prištinā.

Izbraucot no Mitrovicas austrumu virzienā uz Prištinas – Belgradas šosejas pusi ceļa malā aiz žoga pamanām arī jau iepriekš pieminēto Sv Savas baznīcu, kura kā jau teicu, līdz  brīdim kad tika uzcelta Svētā Dimitrija baznīca kalnā virs pilsētas bija vienīgā pareizticīgo baznīca Mitrovicā. Šī baznīca patiešām tika pakļauta uzbrukumiem tikko pieminēto 2004. gada marta notikumu gaitā, bet tagad tā ir atremontēta un kā atgādinājums par agrāk notikušo ir dzeloņdrātis uz žoga ap baznīcu, kuras tur uzstādīja KFOR vīri. Baznīca šodien ir pieejama lūdzējiem, bet lielākā daļa Mitrovicas serbu tomēr vēl dodas uz Sv. Dimitrija baznīcu kalnā.

Nonākam līdz tā saucamajai Prištinas-Belgradas šosejai un pagriežamies pa kreisi. Pēc kādiem 5 kilometriem seko kontrolpostenis, kurš faktiski uzstādīts uz nosacītās robežas starp albāņu un serbu apdzīvotajiem rajoniem. Spriežot pēc karoga pie posteņa un atpazīšnās zīmēm uz bruņu transportiera secinām, ka šodien šeit dežūrē vīri no Slovēnijas.Izrādās, ka dotajā mirklī neviena automašīna šeit netiek apturēta un miera uzturēšanas spēku vīri pat neiznāk no vagoniņa. Tā kā varam droši turpināt ceļu.