Kosova 2. daļa: Kosovas problēmu kamols: Ziemeļkosova-Mitrovica.6

Kara gaitā Balkānu savienības valstis saņem vadošo Eiropas valstu atbalstu un rezultātā tiek gūta nozīmīga uzvara pār turkiem. Turcijai nācās zaudēt gandrīz visu tās teritoriju, kura atradās Eiropas kontinentālajā daļā. Karš noslēdzās ar konforenci 1913.gada 30.mijā Londonā, kurā piedalījās karojošās puses un Eirpas vadošās valstis. Nelaime bija tikai tā, ka uzvarējušās Balkānu savienības valstis nespēja sadalīt iekarotās teritorijas un tajā pašā gadā izcēlās Otrais Balkānu karš, kurā Serbija, Grieķija un Rumānija jau karoja pret bijušo sabiedroto Bulgāriju. Tam par iemeslu bija tas, ka bulgāru karalis Konstantīns I pēc pirmā kara plānoja izveidot Lielo Bulgāriju, kuras satāvā būtu arī  visa Maķedonija, kuras teritorija uz to brīdi atradās grieķu un serbu kontrolē. 1913.gada 29.jūnijā Bulgārijas karaspēks veica uzbrukumu serbiem un grieķiem vienlaicīgi. Šajā karā Bulgārija zaudēja un tai nācās dalīties ar teritorijām kuras tā pakļāva Pirmajā Balkānu karā. Faktiski pēc šī kara lielākās ieguvējas bija Grieķija un Serbija. Serbus gan tas līdz galam neapmierināja, jo Sebija neieguva izeju uz jūru, kā to bija plānojusi.

Arī Albānija netika pie visām zemēm, kurās pārsvarā dzīvoja albāņi, jo Kosova un liela albāņu apdzīvota teritorija Maķedonijā nonāca serbu armijas kontrolē. Londonas konforences laikā tika nolemts izveidot grupu, kura izskatītu jautājumu par turpmākajām Albānijas robežām, bet tās darbību apturēja Otrais Balkānu karš. Pēc šī kara Eiropas vadošās valstis nolēma atjaunot sarunas par Albānijas robežām. Serbija savukārt saprata, ka šādas sarunas var novest pie tā, ka tai tiks prasīts atdot Albānijai Kosovu un nolēma spert pret soli. 1913.gada 17.oktobrī Serbijas karaspēka vienības iebruka jaunizveidotās Albānijas kontrolētajā teritorijā. Serbija šādi plānoja iekarot Albānijas ziemeļu daļu, lai apsteigtu notikumus saistībā ar Eiropas valstu plāniem noteikt jaunas Albānijas robežas un pie reizes iegūtu sen plānoto izeju uz Adrijas jūru. Plāns tomēr neizdevās, jo Austrija un Vācija piedraudēja ar karu Serbijai. Serbiem nācās atkāpries no Albānijas, bet tajā pat laikā tie panāca to, ka Pirmā Balkānu kara gaitā iegūtās albāņu apdzīvotās teritorijas, tajā skaitā Kosova, tika atdzītas par Serbijai piederīgām.

Te nu redzat, kādā veidā serbi ieguva savā kontrolē Kosovu. Vai tas bija pareizi, vai nepareizi, spriežiet paši. Par vēsturi paturpināsim pēc pavisam īsa brīža, jo tagad dosimies tālāk. Tepat lejpus no kalna virsotnes piekalnē  varam redzēt interesantu baznīcu, kura šodien arī ietilpst mūsu maršrutā. Tātad dodamies to apskatīt. Arī ar  Zlatko jau iepriekš vienojāmies, ka viņš tur pie baznīcas mūs sagaidīs lai mums nav jākāpj atpakaļ pret kalnu.

Neliela pastaiga lejup no kalna un esam jau pie baznīcas. Patiesībā šis dievnams kurš nosaukts par Svētā Dimitrija baznīcu tapis pavisam nesen un tāpēc nekādas dižā vēsture zem tā nestāv. Vienīgais vērā minamais fakts ir tas, ka pēc 2004. gada nemieriem uz to brīdi galvenā Mitrovices pareizticīgo baznīca- Sv. Savas baznīca pareizticīgajiem serbiem kādu brīdi nebija pieejama, jo tā atradās Ibaras upes labajā krastā, tātad albāņu apdzīvotajā rajonā. Tadēļ šeit, 2005.gadā tika uzbūvēta jauna baznīca. Jāsaka gan, ka tai izvēlēta ideāla vieta, jo to iespējams redzēt gandrīz no visas pilsētas, arī no tās albāņu apdzīvotās daļas un šķiet, ka serbi apzināti izvējējās šīs baznīcas celtniecībai tieši šo vietu.

Arī šeit no terases pie baznīcas paveras lieliska panorāma uz pilsētu. Te nu  atkal piesēžam uz terasē izvietotajiem soliņiem un varam paturpināt vēstures tēmu. Tātad nonācam pie tā, kādā veidā pēc Balkānu kariem pagājušā g.s. sākumā Kosova nonāca Serbijas sastāvā. Starp citu šie pieminētie Balkānu kari zināmā mērā saistāmi ar jau sekojošo Pirmo pasaules karu, kurš pēc būtības arī izcēlās tieši šeit Balkānos un zināmā mērā saistībā Serbiju.

Tieši ar to, ka Austroungārija pieteica karu Serbijai arī sākās Pirmais pasaules karš. Par šo karu šeit gan nestāstīšu, jo tā jau ir pavisam atsevišķa tēma. Piebildīšu tikai, ka šī kara rezultātā Austroungārija izzūd no Eiropas kartes un tās bijusī teritorija, tiek sadalīta starp bijušajām kaimiņu un jaunizveidotajām valstīm un Lauvas tiesa tās teritorijas  nonāk Serbijas karalistes sastāvā.  Vēlāk Serbijas karaliste tiek pārveidota par Dienvidslāvijas karalisti, kura tāda paliek līdz pat 1941.gadam, kad jau notiek Otrais pasaules karš.

Tieši Otrā pasaules kara notikumu gaita nopietni skar arī Kosovu. 1939. gadā pēc Musolini rīkojuma Itālijas karaspāks uzbrūk Albānijai un sekojoši Grieķijai. Ar grieķiem itāļi netiek galā un Hitlers pieņem lēmumu okupēt Dienvidslāviju lai sekojoši paveiktu to, ko nespēj itāļi, tātad iekarotu Grieķiju. Attiecīgi pēc Albānijas, Grieķijas un Dienvidslāvijas iekarošanas sabiedrotie: Vācija un Itālija sadala to teritorijas. Albānija, neliela daļa Grieķijas kļūst par Itālijas protektoriātu un Itālijai tiek pievienotas daļa no Dienvidslāvijas teritorijām (mūsdienu Slovēnija un daļa piejūras no Horvātijas). Horvātija kļūst par neatkarīgu, bet Hitleram un Musolini lojālu valsti. Lielakā daļa Maķedonijas teritoriju tiek Vācijas jaunajai sabiedrotajai Bulgārijai, bet pats interesantākais priekš mums šodien ir tas, ka lielākā daļa Kosovas un neliela daļiņa no Maķedonijas albāņu apdzīvotajām teritorijām šajā brīdī tika pievienota itāļu kontrolētajam Albānijas protektoriātam. Te gan jāpiebilst, ka Ziemeļkosova un Mitrovica netiek iekļāuta Albāniajs protektoriātā, bet tiek atstātas Serbijai, kura uz to brīdi pārtop par Vācijas protektorātu.

Nedaudz vēlāk, kad Itālija cieš vairākas neveiksmes karā, lai iegūtu albāņu atbalstu Musolini piekrīt Albānijas protektorātu pārveidot par Itālijas karalim pakļautu valsti, tā saucamo Lielo Albāniju. Tas gan nenozīmēja, ka visi albāņi kļuva lojāli jaunajiem itāļu atbalstītajiem vietvalžiem. Tieši pretēji, ļoti daudzi albāņi līdzīgi, kā serbi vācu okupētajās teritotijās iesaistās partizānu karos. 1943. gadā partizānu kari, gan Albānijā, gan visā bijušajā Dienvisdlāvijas teritorijā kļūst ar vien spēcīgāki. Tieši šajā laikā slavu un popularītāti ieguva divi diži partizānu kara vadoņi: Josips Brozs Tito un Envers Hodža, kuri pēc kara jau kļūs par komunistisko: Dienvidslāvijas un Albānijas, vadoņiem. Šeit vēl japiebilst, ka šajā laikā, ir albāņu partizāni, ir Tito vadītie partizāni, kuru rindās pārsvarā karoja serbi, bija sabiedrotie un bieži piedalījās kopīgās operācijās pret fašistiskajiem okupantiem.