Faktiski mineto sarunu gaitā panākto kompromisu rezultātus varam redzēt jau šodien. Piemēram, Ziemeļkosovas teritorijā kārtību uzrauga jau Kosovas valsts policija, kuras vietējā vadība pārsvarā saformēta no serbu tautības pārstāvjiem. Tāpat ir izveidotas reālas robežas un to kontroles sistēmas starp Kosovu un Serbiju. Burtiski tikko, šeit Ziemeļkosovā, pirmo reizi notika vietējās pašpārvaldes vēlēšanas saskaņā ar Kosovas valsts likumiem. Manuprāt pats lielākais sasniegums gan ir tas, ka pēdējos gados liels skaits ļaužu ir atgriezušies savās mājās. Aptuveni 4000 albāņu ir atgriezušies Ziemeļkosovā, savukārt vairāk kā 100 tūksoši serbu ir atgriezušies Kosovā. Un tomēr! Vēl ir daudz problēmu, kuras jārisina un tam ir nepieciešams laiks. Ko vēl piebilst? Varu tikai novēlēt kosoviešiem, lai viņi turpina iesāktos sarunu procesus un nepakļaujās dažādām provokācijām, gan no albāņu, gan no serbu, radikāļu puses. Labi, neizplūdīšu plašā spriedelēšanā jo lēnām jataisās braukt atpakaļ uz Prištinu.
Vakariņas ir pabeigtas, rēķins serbu dināros saņemts un eiro banknotēs samaksāts ,un varam doties ceļā. Pametam šo jauko restorānu, jeb etnogrāfisko muzeju un pavisam drīz šķērsojam nosacīto robežu starp serbu, un albāņu apdzīvotajiem rajoniem. Šoreiz postenī uz šīs robežas dežūrē karavīri no Ukrainas, kuri acīmredzot ir nomainījuši slovēņus. Jāsaka gan, ka tā nedaudz jocīgi, ka ukraiņiem jāsargā miers šeit, kad par to šodien jau jārūpējas pašā Ukrainā! Gribētos noticet, ka drīz šeit nebūs jāuzrauga kārtība ārvalstu karavīriem un viņi varēs doties mājās, bet pagaidām viņi te vēl ir un kādu brīdi vēl būs. Un vispār jāsaka paldies šiem vīriem: par to, ka viņi rūpējas par mieru un drošību šinī neseno karu plosītajā zemē, par to ka beidzot bēgļi var atgriesties mājās u.t.t. No mūsu puses jāsaka paldies par to, ka mēs tādi te Kosovā varam ceļot un justies droši.
Ak jā! Noslēdzot stāstu runājot par drošību vēl gribu izklāstīt vienu nelielu epizodi no šodienas ceļojuma. Un tā! Pa ceļam uz Prištinu netālu no Vuštrijas pilsētas nolēmām šo to nopirkt priekš vakara pasākuma vienīcā. Tad nu piestājām Vuštrijas priekšpilsētā pie nelielas rindas ar veikaliem, pie kuriem uz ielas rotaļājās un dažādas spēles spēlēja bērni. Ieejot veikalā sākotnēji pat nepamanām, ka neviena nedz pie kases, nedz veikala telpās nav!
