Diža staigāšana gan nesanāk, jo pārvietoties pa ciemu ir visai sarežģīti. Augšā- jejā un atkal augšā! To pat sportiskam cilvekam nav viegli izdarīt! Apbrīnoju ciema ļaužu izturību! Viņi taču ik dienā staigā pa šīm nogāzēm un stāvajām ieliņām. Pēc pastaigas vēl mēģinu pabraukt pa ciemu. Gala rezultātā nonāku tupikā un ceļš beidzas pret plašu aizu. Tālāk pa ļoti stāvu nogāzi ved tikai neliela ganu taka. Nākas griezties atpakaļ un sekot cauri visam ciemam, kur atgriežos pie baznīcas.
Te nu mēģinu satikt kādu ar kuru būtu iespejams pakonsultēties par ceļu, kurš ved ielejā un nogriežas tajā netālu no Gaļičņikas. Uz ielas pie baznīcas satieku vīru, kurš protams ne krieviski, ne jo vairāk-angliski nerunā. Nākas saprasties ar žestiem un lietojot internacionālus vārdus vai kaut ko no krievu un poļu vārdiem, kuri varētu būt kopīgi vai līdzīgi visiem slāviem. Patiesībā vēlos uzzināt vai ir iespējams pa šo ceļu nokļūt Radikas upes ielejā, nebraucot atpakaļ uz Mavrovo, kas pēc maniem aprēķiniem iznāktu liels līkums. Pēc nelielas diskusijas cik nu varu saprast, tad parasti tūristi pa šo ceļu nebraucot un to pārsvarā lietojot vietējie mežstrādnieki un gani, bet ja esot drosme tad es varot mēģināt, jo it kā lejā ceļam vajadzētu nonākt līdz Seļces vai Tresončes ciemam. Labi! Informācija nevisai pārliecinoša. Pametu Gaļičņikas ciemu un dodos Mavrovo virzienā, kur pec pāris kilometriem nonāku līdz pieminētā ceļa pagriezienam.
Radikas upes ieleja.
Dažās tūristu kartēs biju redzējis, ka šis ceļš jeb taka varētu novest mani līdz ielejai, kur es varētu atkal nokļūt uz šosejas. Uzmetot aci šeit šim celiņam skats ir visai daudzsološs un nolemju riskēt. Tātad dodos lejup! Sākumā nav ne vainas. Drīz ceļš ved jau pa mežainu nogāzi un pa retam pavīd kāda pļava.
Toties līdz ko pļavas beidzas, ceļš kļūst šaurāks un stāvāks un sākas kaut kas līdzīgs serpentīniem. Vēl neliels gabals un jūtu, ka jāsāk braukt uzmanīgi, jo riteņu risu vietas ir tā izskalotas, ka iespējams uzkāries uz vidējā vaļņa! Tas vēl nav viss! Zemāk parādās avoti, kuru ūdens šķērso šo ceļu un vietām tek pa riteņu atstātajām rievām veidojot jau iespaidīgus grāvjus!
Sāku jau bažīties! Vai tik neesmu izdarījis kļūdu. Pēc pāris līkumiem jau saprotu, ka atpakaļ ceļa vairs nav, jo pret kalnu pa šīm dubļainajām rievām vairs netikšu. Nu ko nu? Jāiet uz risku, vai jāmēģina tikt augšā un ja tas nav iespējams jāmeklē palīdzība, un jāsteberē pret kalnu uz Gaļičņika ciemu! Ja braukšu lejā pilnīgi ir iespējams, ka ceļš var būt tā izskalots vai pat nobrucis kādā stāvā nogāzē, ka arī lejup nebūs iespejams tikt! Nolemju tomēr riskēt un braukt uz leju. Jo tālāk, jo trakāk! Ceļš paliek ar vien sarežģītāks un jau sāk mākt domas, ko darīt ja iestrēgšu. No Gaļičņikā satiktā vīra stāstītā sapratu, ka līdz pirmajam ciemam lejā varētu būr kādi 10-12 kilometri. Tagad esmu nonācis kaut kur pa vidu! Ja nu nākas iestrēgt, tad līdz ciemam augšā vai lejā nāksies iet vismaz stundas divas-trīs un vakars jau arī klāt, un drīz satumsīs! Staigāt pa kalniem un mežu tumsā, kur dzīvo lāči un dažādi kaķveidīgie plēsoņas nebūtu nekāda prieka. Tātad, ja nāksies iestrēgt, tad jāguļ būs mašīnā līdz rītam un tad jāmēģina tikt līdz tuvākajam ciemam. Pēc kādiem pāris kilometriem tomēr parādās cerība, jo jejā pamanu baznīcīcas kupolu! Tātad tur vajadzētu būt ciemam no kura lejup vajadzētu vest jau labākam ceļam.
