Albāņu Maķedonija, Pologa (Maķedonijas ceļojuma 2. daļa).7

Patiesībā visā šajā plašumā nemanu nevienu cilvēku. Pa retam var manīt tikai aitas, kuras kā zirņi izkaisītas pa kalnu nogāzēm. Pa ceļam pabraucu garām pāris vientuļām fermām. Šķiet, ka izņemot aitas te neviena nav!
 

Nu riktīga prērija! Virs tuvējām kalnu virsotnēm sačupojušies kupli makoņi. Pretīm arī neviens nebrauc un ceļs ir pavisam tukšs.
 

Pēc kādiem 10 kilometriem atkal parādās pa kādai mežaudzei un pavisam drīz nonāku līdz plašas un dziļas ielejas malai, kuras nogāzē pamanu nelielu ciemu.
 

Tas ir Gaļičņika ciems (Галичник). Ar ko tad šis ciems ir īpašs? Pirmkārt, tas atrodas ļoti augstu kalnos un atšķirībā no lielākās daļas ciemu izvietojies nevis upes ielejā, bet augstā nogāzē virs tās. Iespējams, ka šis ir ciems, kurš atrodas vis augstāk par pārējiem Maķeonijas ciemiem un virs tā ir tikai akmeņaina, kaila klints. Nokļūt šajā ciemā ir iespējams tikai no augstkalnu plato puses, kā to daru arī es, un citu ceļu šeit praktiski nav.

Otrā lieta ar ko šis ciems izceļas ir kultūras trdīcijas, kuras šeit saglabājušās pat no 11-12 g.s. Faktiski Gaļičņik tiek uzskatīts par vienu no vecākajiem augstkalnu ciematiem Maķedonijā un tā veidotāji ir bijusi ļaužu kopiena, kura izveidojusies sajaucoties senslāvu un valahiešu (vieni no rumāņu priekštečiem) kultūrām. Arī tagad šeit ļaudis runājot īpašā Gaļičņika dialektā, kurš ir atšķirīgs no pārējiem maķedonišu valodas dialektiem, bet pats galvenais, ka šie ļaudis pateicoties daļējai izojācijai no pārējās pasaules ir saglabājuši īpašas kultūras un folkloras tradīcijas. Braucot pa ciemu tiešām var manīt, ka daudzi nēsā īpašus, šejienei raksturīgus tautiskos tērpus.

Arī sadzīvē tiek piekoptas senas īpašas tikai Gaļičņikā raksturīgas tradīcijas, piemēram māju celtniecības un iekārtošanas jomā. Šeit var apskatīt dažas no šādām ēkām, kuras izceļas ar praktisku un racionāli sabalansētu telpu izvietojumu. Pāris šādu ēku var redzēt burtiski netālu no ciema baznīcas.
 

Katru gadu vasarā šeit tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi, kuri šim vientuļajam ciemam piesaista lielu tūristu un atpūtnieku uzmanību. Pats nozīmīgākais no šādiem pasākumiem ir „Kāzas Gaļičņikā” (Галичката свадба), kurš tiek rīkots katru gadu- Svētā Pētera dienā. Tad uz šejieni ierodas ļoti liels skaits cilveku lai nosvinētu kāzas vai vismaz piedalītos pasākumos, kuri šeit notiek. Patiešām daudzi ierodas lai salaulātos, bet lielākā daļa tomēr ir tādi, kuri ierodas pavērot varen plašo folkloras un deju pasākumu norisi. Šajā laikā viss ciems pārvēršas par tādu, kā teātra arēnu. Ļaudis tautiskos tērpos piedalās gājienos, koncertos un dažādos teatrālos uzvedumos. Pie reizes ir iespēja tirdziņos iegādāties dažādus suvenīrus un vietējo pārtikas ražotāju un amatnieku izstrādājumus.

Šodien šeit gan valda klusums un miers, kāds te pārsvarā ir visu gadu. Vietējie ļaudis pa retam rušinās piemājas dārziņos, vai sēž uz soliņiem un kaut ko apspriež. Tā, kā kāzu svinību šeit šodien nav, tad atstāju savu auto pie Sv.Pētera baznīcas un izmetu nelielu loku pa ciemu. Tepat pie baznīcas uzstādīts piemineklis Gaļičņikā dzimušam, dižam maķedoniešu revolucionāram, publicistam Georgijam Puļevskim (Георги Пулевски), kurš kopā ar bulgāriem cīnījās pret turku- osmāņu jūgu, bet vēlāk bija aktīvs maķedoniešu, kā nācijas- aizstāvis. Tieši Puļevskis bija viens no pirmajiem, kurš cīnījās par Maķedonijas, kā neatkarīgas valsts izveidošanu.