Albāņu Maķedonija, Pologa (Maķedonijas ceļojuma 2. daļa).7

Gan jau kadreiz atgriezīšos Maķedonijā un tad iegriezīšos arī šajos ciematos, bet tagad uz Debaru. Ceļš visu laiku ved gar Radikas upi pa tās dziļo ieleju. Pabruacu garām Kosovrasti ciemam, kurš slavens ar tajā esošiem sēravotiem un dūņu vannām veitējā sanatorijā. Starp citu specifisko sērūdens smaku jau pamanīju pāris vietās iepriekš, kas liecina par lielo sēravotu skaitu šeit Radikas ielejā.
 

Te nu es pametu Pologas reģionu un esmu nonācis Maķedonijas Dienvid –rietumu reģiona, Debaras opštinā (општина: teritoriāli administratīva vienība-pašvaldība Maķedonijā).Vēl pāris pagriezienu un var manīt, ka upe pakāpeniski kļūst platāka un tā ietek ezerā. Tālāk parādās augsts un garš tilts pāri ezera šaurumam. Šķērsoju šo tiltu un aiz tā nonāku Rajčicas ciemā, kurā atrodas vēl viens klosteris, Georgija (Ѓорѓија Победоносец ) klosteris. No ceļa var redzēt baznīcu kupolus klostera teritorijā, bet manos plānos arī šī klostera apmeklējums vairs neietilpst, tādēļ šķērsoju ciemu un traucos tālāk gar ezera krastu.
 

Patiesībā tas nav ezers, bet ir kārtējā lielā ūdenskrātuve, kura izveidota divu upju Radikas un Melnās Drinas (Црн-Дрин) satekas vietā, jeb vietā kur Radika ietek Melnajā Drinā. Tātad dambis atrodas uz Melnās Drinas un tā izveidotā ūdenskrātuve sniedzas gan Melnās Drinas, gan Radikas upju ielejās veidojot gandrīz 15 kilometru garu ezeru. Šo ezeru sauc par Debaras ezeru, jo tā krastā atrodas Debaras pilsēta, kurā esmu nonācis. Patreiz Debarai braucu tai cauri neapstājoties, jo man kamēr vēl nav tumšs jāpaspēj apskatīt vienu no ieplānotajiem objektiem. Debarā atgriezīšos pēc mirkļa, bet tagad dodos uz ciemu, kurš saucās Banište.
 

No Debaras virzos Albānijas robežas virzienā. Pēc pāris kilometriem mani aptur policijas- robežsargu patruļa un jautā, kurp es dodos. Es atbildu, ka uz Baništi. Polcists laipni pastāsta, ka ceļa norāde uz šo ciemu nav un lai tajā nokļūtu manpēc pāris simtiem metru jānogriežos pa labi, bet ja es pēc tam vēlos doties uz Albāniju, tad jābrauc pa taisni, kur pēc pusotra kilometra ir robežsargu postenis. Labi! Uz Albāniju došos kādu citu reizi, bet tagad sekoju policista ieteikumam un pagriežos pa labi, augsto kalnu virzienā.
 

Pēc kādiem diviem kilometrim nonāku Hame (Хаме) ciemā un pamanu interesantu ūdens kaskādi ceļā malā. Faktiski šeit ūdens tek pa tādu kā speciāli veidotu tekni uz vaļņa. Iebraucotciemā jau sajutu specifisko serūdens smaku un tagad esmu nonācis pie strauta pa kuru tek īsts sērūdens! Te es apstājos un izmetu nelielu loku gar šo ūdens tekni. Izskatās ka šis valnis, kurš sākotnēji šķiet ir mākslīgi veidots patiesībā aļēji izveidojies no šī sērūdens strauta nogulām un kaļķa. Blakus valnim var pamanīt arī kaut kādu vecu ēku paliekas un drupas. Šķiet, ka šeit agrāk bijis kaut kas līdzīgs pirtīm. Biju arī kaut kur lasījis, ka šeit Debaras apkārtnē Roamas impērijas laikos esot atradušās vairākas pirtis, kas ir visai ticami, jo pedējos gados šeit tuvākajā apkārtnē patiešām ir uzietas vairākas senas celtnes, kuras iespējams būvējuši romieši

Pēc sērūdens strauta izpētes secinu, ka tās būvju paliekas, kuras var redzēt blakus tam noteikti nav no Romas laikiem, bet ir būvētas krietni vēlāk. Iespējams, ka Romas laikos šeit arī ir bijušas kādas celtnes par ko minēts vēsturiskos dokumentos, bet tās vēl ir jāatrod un ja tādas te patiešām ir bijušas, tad tās sen ir pārklājušās ar milzīgu kaļķa slāni.

Tālāk jau sekoju uz Baništes ciemu no kura tek šis strauts. Pats ciems ir pavisam maziņš un izskatās visai nabadzīgi. Vienīgais kas tajā ir ievērības cienīgs tā ir sanatorija un viesnīca, kurā pieejamas ārstnieciskas procedūras un tajā ir izveidoti sērūdens baseini un dūņu vannas. Uzmetot aci šij ārstniecības iestādei gan nākas secināt, ka kopš Dienvidslāvijas sociālisma laikiem šķiet šeit nekas nav mainījies. Vēl jo vairāk, ēkas ir nolaistas un nav remontētas vismaz 20 gadus. Tas gan netraucē sērūdens baseina un dūņu procedūru cienītājiem, un tie vēl jo projām apmeklē šo sanatoriju. Arī es labprāt izmantotu iespēju izpeldēties sērūdens baseinā, bet laika trūkuma dēļ man šis prieks jāatliek uz citu reizi.
 

Kamēr pētu Baništes sēravotus un strautus sāk jau krēslot. Tātad laiks doties uz Ohridu.No Baništes atgriežos Debaras pilsētā, kur esmu nolēmis ieturēt nelielu tējas pauzi.Debara, jeb Diber, kā to sauc albāņi, nav liela pilsēta. Tajā dzīvo aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju, bet kopā opštinā to ir gandrīz 20 tūkstošu. Tāpat, kā Pologā arī šeit Debarā lielāko iedzīvotāju daļu sastāda albāņi, kuru te ir vairāk kā 70%. Braucot pa pilsetu secinu, ka visas ēkas tajā ir jaunas, kaut gan patiesībā Debara tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām Maķedonijā. Pilsēta šeit, kā jau es minēju bijusi jau romiešu laikos un vēsturiskos dokumentos tā figurē zem nosaukuma Deboras. 1967. gadā pilseta tika pilnīgi izpostīta zemestrīces laikā un pēc tam tā tika uzbūvēta pilnīgi no jauna, tādēļ šeit arī ir tikai jaunas ēkas. Pilsētas centrā pirms ieturēt tējas pauzi dodos uz tirgu nopirkt kādu augli vakaram. Pa ceļam vēl apskatu vienu no nozīmīgākajiem pieminekļiem Debarā. Tas ir piemineklis albāņu nacionālajam varonim Skanderbegam. Par Skanderbegu es varētu pastāstīt sīkāk, bet tas aizņemtu daudz laika un ja nu tomēr kādam tas interesē tad par šo albāņu varoni var palasīt dažādos interneta resursos, kaut vai tajā pašā vikipedijā.