Albāņu Maķedonija, Pologa (Maķedonijas ceļojuma 2. daļa).7

Tālāk jau sekoju cauri kalnainam apvidum un auto maģistrāle ved pa upes ieleju starp rīta mākoņos tītiem kalniem. Drīz jau parādās kasses, kurās jāsamaksā par braukšanu pa auto maģistrāli. Jā, maķedonijā ir vairākas četru joslu maksas auto maģistrāles. Viena no tām seko no Skopjes ziemeļu virzienā un ved līdz robežai ar Serbiju, un tālak līdz tās galvaspilsētai Belgradai, otra maģistrāle ved uz dienvidiem līdz Grieķijas robežai un talāk līdz Salonikiem, bet trešā maģistrāle ir šī pa kuru es dodos Tetovo virzienā un tā talāk ved līdz Gostivaras pilsētai. Jāpiebilst, ka samaksa par šo ceļu lietošanu ir visai simboliska.

Pologas reģions.

Pakāpeniski kalni atkal kļūst zemāki un drīz esmu nonācis līdz līdzenumam. Tātad esmu jau Pologā. Pirmkārt, Pologa(Полог) ir vēsturiski ģeogrāfisks ielejas-līdzenuma, jeb kā to šeit sauc par katlu (Котловина), nosaukums. Dažkārt šo līdzenumu sauc arī par Tetovo poļe (Тетово поле) kas cēlies no lielākās šīs ielejas pilsētas Tetovo nosaukuma. Pati pologa attiecīgi dālas divos etnogrāfiskos reģionos Kalnu Pologa(Горен Полог) un Lejas Pologa(Долен Полог), kura faktiski ir šis 55 kilometrus garais un 8 līdz 10 kilometru platais līdzenums starp Šar Plaņinas un Suva Goras kalnu grēdām. Attiecīgi mūsdienu Maķedonijas administratīvajā dalījumā šo reģionu arī sauc par Pologu un tā administratīvais centrs atrodas jau pieminetajā Tetovo pilsētā.

Viena no Pologas īpatnībām ir tas, ka šinī reģionā lielakā daļa no aptuveni 300 tūkstošiem tās iedzīvotājiem ir albāņi, kuri sastāda vairāk, kā 70% no kopēja iedzīvotāju skaita. Tur pretī maķedoniešu šeit ir mazāk kā 20%. Šeit dzīvo arī liels skaits turku, kuri sastāda aptuveni 6% no iedzīvotāju kopējā skaita. Tātad maķēdoniešu īpatsvars šeit ir tik pat mazs un varbūt pat mazāks, kā latviešu Daugavpilī.

Tetovo.

Labi! Etniskajām īpatnībam un problēmām es vēl pieskaršos vēlāk stāsta turpinājumā, jo tagad esmu nonācis Tetovo pilsētā par kuru arī pastāstīšu. Sākotnēji var padomāt, ka pilseta šādi nosaukta par godu bijušajam Dienvidslāvijas vadonim Josifam Brozam Tito, bet izrādās, ka tam ar pilsētas nosaukumu nav nekāda sakara, jo šāds nosaukums pilsetai dots jau ilgu laiku pirms Josifs bija dzimis. Toties pastāv leģenda, kura vēsta, ka pilsēta nosaukta par godu vīram vārdā Teto, kam esot izdevies atbrīvot pilsetu no čūskām, kuras to bija apsēdušas.

Kā jau teicu, Tetovo ir Pologas reģiona administratīvais centrs un tā ir reģiona lielākā pilsēta, kurā dzīvo vairāk, kā 50 tūkstoši iedzīvotāju. Patiesībā pilsēta ir ne tikai administratīvais centrs. Tā ir arī nozīmīgs kultūras un izglītības centrs visā Maķedonijā. Šeit atrodas divas universitātes, vairākas skolas un dažādas kultūras orgnizācijas. Jo īpaši šī pilseta nozīmīga ir albāņu tautības pārstāvjiem, kuri Tetovo uzskata par savu kultūras galvaspilsētu Maķedonijā.
 

Iebraucot Tetovo uz reiz saprotu, ka pilsetas plānojums līdzīgi, kā Skopjē ir ļoti vienkāršs. Faktiski šeit ir kadas 3-4 maģistrālās ielas no kurām jau var nokļūt uz jeb kuru mazo ieliņu. Tātad apskates objektus nebūs grūti atrast. Tā tas arī ir un pēc neliela mirkļa esmu jau pie pirmajiem ievērības cienīgākajiem objektim. Noparkoju auto pie tiltiņa, kas ved pāri Penas upītei, kura šķērso pilsētu.
 

Šīs upītes krastā atrodas sena turku pirs, jeb hamams, kurš šeit uzbūvēts turku osmāņu impērijas laikos. Patiesībā Tetovo ir ļoti sena pilsēta un tā dibināta jau 13.g.s. kā pareizticīgo ciemats ar nosaukum Htetovo (Хтетово), kurš izveidojās ap šeit bijušu baznīcu. Toties īstu uzplaukumu un izaugsmi pilsēta sāk izbaudīt 15.g.s. līdz ar nonākšanu Osmaņu imperijas kontrolē, kad pilsētā ierodas liels skaits musulmaņu iedzīvotāju. Tad šeit arī tapa jau redzamās pirtis un vairākas mošejas, un pilsēta kļūst par nozīmīgu tirdzniecības, amatniecības un kultūras centru. Turku valdīšanas laikā pilsēta tiek saukta par Kalkandelenu.
 

Pati nozīmīgākā un šodien slavenākā mošeja Maķedonijā atrodas tepat skvērā, pavisam netālu no tiltiņa pāri Penas upītei. Tā ir Aladžas mošeja, kura tautā tiek saukta par „Krāsaino mošeju”, kura tagad tiek uzskatīta par nozīmīgāko pilsetas arhitektūras pieminekli un svarīgāko tūrisma objektu. Patiesībā šī mošeja ir salīdzinoši neliela un varētu padomāt, ar ko tad tā ir tik īpaša un slavena? Toties, līdz ko nonākam tuvāk varam saskatīt, ka šīs mošejas sienas no ārpuses ir izrotātas ar ļoti interesantiem rakstiem un zīmējumiem.
 

Toties, kad jau nokļūstam mošejas iekštelpās uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc tā ir īpaša. Mošejas interjera zīmējumi vienkārši ir neatkārtojami! Tādas krāsu gammas parasti nav tradicionālas mošejām ,bet vairāk sastopamas pareizticīgo baznīcās.
 

Uz visa šī krāšņuma fona vēl izceļas ļoti interesantas lustras, kuras veidotas no tūkstošiem klistāla gabaliņiem un zeltītiem elementiem.