Albāņu Maķedonija, Pologa (Maķedonijas ceļojuma 2. daļa).7

Vispār šo kalnu grēdu, kurā atrodas Popova Šapka šeit sauc par Šar Plaņinu (Шар-Планина) , kas tulkojumā it kā varētu nozīmet „Raibie kalni”.Šī faktiski ir augstākā kalnu grēda Maķedonijā un tā steipjas 75 kilometru garumā starp Maķedoniju un Albāniju, un daļēji tā atrodas arī Kosovā. Liela daļa tās virsotņu pārsniedz 2000 metru augstumu un viena no tām ir šeitredzamā Titova virsotne (Титов Врх), kura nosaukta par godu bijušajam sociālistiskās Dienvidslāvijas vadonim, jau pieminētajam Josifam Brozam Tito un tās augstums ir 2760 metru virs jūras līmeņa. Par šo virsotni augstāka ir tikai Koraba kalna virsotne, kura atrodas te pat netālu Mavrovo dabas parka teritorijā uz Maķedonijas un Albānijas robežas.
 

Šo kalnu virsotnes, sniegs un ledus klāj no agra rudens, līdz vēlam pavasarim. Ziemā kā jau teicu šeit iespejams nodarboties ar kalnu slepošanu, bet vasarā šeit var doties kalnu pārgājienos un apskatīt Šar Plaņinas fantastiski skaistās kalnu pļavas un ganības, kuras skaitās viss plašākās Eiropā, un kalnu ezeriņus, kurus ledus dažkārt klāj visu vasaru. Šīs pļavas arī ir iecienījuši aitu gani un mednieki, kuri šeit pat radījuši īpašu aitu suņa sugu, kuru arī sauc par „Šarplaņinec” (шарпланинец), jeb Šar Plaņinas aitu suns.
 

Pēc pāris stundu brauciena pa Šar Plaņina kalniem un plato atgriežos Popova Šapka ciemā un dodos lejup atpakaļ uz Tetovo. Patiesībā šis ir vienīgais ceļš pa kuru iespējams nokļut no Tetovo uz Popova Šapku. Lejup braucot atkal paveras lieliskas rudens ainavas, bet pavisam drīz atkal nokļūstu miglā, jeb mākoņos, kuri vēl jo projām nav izklīduši.
 

Braucot lejup nolemju piestāt pie nelielas kafejnīciņas, kuru jau noskatīju augšup braucot. Tā atrodas ceļā malā virs augstas nogāzes no kuras paveras lieliska panorāma uz Tetovo. Patiesībā tās lieliskumu pilnībā nevaru baudīt, jo pilsetu,kā jau teicu klāj makoņu dūmaka.

Maķedonijas albāņu problēma un 2001. gada konflikts.

Blakus mazajai kafejnīciņai atrodas divi piemiņas obeliski un pirms paredzētās tējas pauzes nolemju tos apskatīties. Izrādās viens no tiem veltīts Šaipam Kamberi, kurš cīnījies pret itāļu okupantiem Albānijā un kritis 1945. gadā, bet otrs obelisks uzstādīts jau Albāņu separātistu kaujiniekiem. Ļoti interesanti, ka šāds piemineklis šeit Maķedonijā pastāv, jo cik es zinu šie kaujinieki cīnījās pret Maķedonijas regulāro armiju 2001. gada konflikta laikā!

Skatos kafejnīcā sapulcējusies vietējie albāņu vīri, kuri nesteidzoties malko tēju un kaut ko apspriež. Šeit man ienāk prātā doma, ka kāds no viņiem noteikti ir ņēmis dalību jau pieminētajā konfliktā! Ieeju kafejnīcā un pasūtu tēju arī es. Bārmenis jautā no kurienes es esmu un es protams atbildu, ka no Latvijas. Interesanti, ka bārmenis un pāris no vīriem zina, kur un kas ir Latvija! Pie kam paveicas, ka bārmenis kaut nedaudz runā angliski, bet ar vienu no vīriem var mēģināt sazināties arī krieviski. Tā nu tēju malkojot uzsākam diskusiju miksejot angļu un krievu vārdus . Sākumā protams par kalniem, Popova Šapku, slēpošanu, bet pec brīža nekur nespruksi arī no politikas! Galu galā nonākam arī pie Maķedonijā sāpīgās albāņu problēmas iztirzāšanas. Diskusiju noslēgumā nonāku pie secinājuma, ka vienotības vīru starpā īsti nav! Bārmenis iestājas par vienotu Maķedonijas valsti un saka, ka alternatīvas tam neredz, bet pāris no vīriem kategoriski atbalsta ideju, ka Pologas novadu un vēl dažas Maķedonijas ziemeļu teritorijas vajadzētu pievienot Albānijas un Kosovas apvienotai valstij!
 

Te nu lai jums būtu lielaka skaidrība man nāksies dažās rindkopās izstāstīt kaut ko, ko zinuno Maķedonijas vēstures un tieši tās vēstures, kura saistīta ar maķedoniešu un albāņu attiecībām. Un tātad, kad Maķedonijas un Albānijas teritorijas 15.g.s. nokļuva Turku Osmāņu impērijas kontrolē pēc tā laika osmāņu reģistros uzietās informācijas datiem Maķedonijas teriitorijā bijušas reģistrētas tikai 84 albāņu mājsaimniecības. Arī sekojošo periodu līdz pat 18.g..s. albāņu šajā apvidū bija pavisam maz un tikai 18.g.s. beigās pēc veiksmīgas turku piekoptās politikas albāņu islamizācijas procesā nolēma izmainīt etno-reliģiozo situāciju Maķedonijā. Tā tas arī notika un ar osmāņu valdnieku ziņu vietējais albāņu izcelsmes vietvaldis Abdurahmans ķērās pie šo plānu realizācijas. Tad arī tika stimulēta albāņu migrācija uz slāvu apdzīvotajiem reģioniem austrumos no Šar Plaņinas kalnu grēdas, tātad Pologu un tālāk Skopji. Attiecīgi Maķedonija un Albānija tajā laika tika iekļauta vienā administratīvajā reģionā- vilajetā, kuru pārvaldīja turki vai iecelti albāņu vietvalži. Gala rezultātā, kad turki jau pazaudēja kontroli balkānos un lielā daļa Albānijas, un Maķedonijas nonāca Serbu kontolē, Maķedonijas teritorijā dzīvoja jau gandrīz 100 tūkstošu albāņu un turku tautības cilvēku.
 

Nākošie nozīmīgākie notikumi albāņu un maķedoniešu vēsturē risinājās Otrajā pasaules karā, kad 1941. gadā Dienvidslāvijas un attiecīgi arī Maķedonijas teritorija tika sadalīta fašistiskās Vācijas, Itālijas un to sabiedroto Bulgārijas, Ungarijas, un Rumānijas starpā. 1941. gada 12. augustā pēc Musolini iniciatīvas Itālijas karalis Viktors Emanuels III izdeva rīkojumu izveidot okupētajās teritorijās Albānijas hercogisti, kuras teritorijā tika iekļauta visa Albānija, daļa Melnkalnes, Metohijas un Kosovas (tagad kosovas valsts), un protams daļa no Maķedonijas, tajā skaitā viss Pologas reģions. Tā teikt, tika izveidota „Lielā Albānija”. Pārējā Maķedonija tajā laikā tika nodota Bulgārijas kontrolē. Patiesībā itāļu mērķis nebūt nebija dāvināt albāņiem neatkarīgu valsti, bet gan vairāk solis lai iegūtu albāņu lojalitāti pret okupācijas režīmu uz ko liela daļa albāņu arī uzķērās. 1944. gadā tika pat noformēta albāņu SS divīzija, kura tika nosaukta albāņu nacionālā varoņa Skanderbega vardā un tika uzsākta Lielās Albānijas idejas popularizēšana. Tāpat šī albāņu SS vienība ņēma aktīvu dalību maķedoniešu pretošanās kusību apspiešanā unmasveida represiju piekopšanā pret etniskajiem maķedoniešiem un serbiem.
 

Gala rezultātā ass valstis zaudēja karu un Balkānos tika atjaunota Dienvidslāvijas valsts, kurai tika atgrieztas kara laikā zaudētās teritorijas, tajā skaitā Metohija, Kosova un arī Maķedonijas Pologa. Toties albāņi atguva savu neatkarīgo valsti tādās robežās, kādas tās bija pirms kara, zaudējot itāļu pievienotās teritorijas, ko daudzi albāņi jau uztvēra visai sāpīgi un nekādi nespēja samierināties ar „Lielās Albānijas” idejas izzušanu. Interesanti arī ir tas, ka Dienvidslāvijas vadonis Tito turpmāk pat veicinaja Kosovas, Metohijas un arī Pologas albanizāciju, kas gan vairak tika darīts ar domu, ka visa Albānija agri vai vēlu varētu nonākt Tito kontrolē un tiktu pievienota Dienvidslāvijas Federācijai.