1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (2. daļa): Ingušijas Šveice Džeirahas aiza.7

Tā nu piestājam aulā un dodamies muzejā. Pie ieejas muzejā stāv stends, kurā rakstīts: Senā un puslīdz pamestā aulā, vairāku gadsimtu garumā, dzīvoja sena ingušu dzimta, kuras atsevišķi pārstāvji ir labi zināmi visai ingušu tautai. XVIII g.s. šajā aulā dzīvoja lielisks torņu cēlājs un kapeņu veidotājs Dugo Ahrijevs. No šī aula cēlies arī pirmais ingušu etnogrāfs, lieliskais vietējās kultūras un vēstures pārzinējs Čahs Ahrijevs. XX g.s. sākumā šajā aulā ir dzimis slavenais ingušu mākslinieks Hadži Bekirs Ahrijevs. Galu galā Furtougas aulā ir dzimis pirmais ingušu komunists un profesionāls revolucionārs Gapurs Ahrijevs, kura cīņu biedri Kaukāzā bija labi zināmie Kirovs un Ordžonekeidze....

Starp citu pamanīju, ka šajā sarakstā nav pieminēts vēl viens, ne īpaši mazāk slavens, šīs dzimtas pārstāvis. Tas ir, jau pieminētā Mendeļejeva skolnieks, palīgs, vēlāk vecākais padomnieks, Saaduls Ahrijevs, kurš pašu Mendeļejevu arī atveda uz šejieni.

Gide Tatjana man stāstīja, ka parasti šajā muzejā viesus sagaida un ekskursiju vada paša Gapura Ahrijeva mazdēls Aslans, kurš ir arī šī muzeja direktors. Mums gan nepaveicas satikt Aslanu un mums muzeja telpas izrādīja kāda kunde gados, kura arī esot cēlusies no Ahrijevu dzimtas un tagad arī pieskata muzeju. Jāsaka gan, ka sakarā ar muzejā notiekošajiem remontu darbiem, neko dižu mēs nevaram apskatīt. Apskatei ir pieejamas tikai pāris telpas. Vienā no tām stāv arī paša Gapura Ahrijeva krūšutēls un tajā izvietota neliela foto ekspozīcija. Pārējās telpās ekspozīcija vēl nav iekartota. Tā gan nav liela bēda! Ko nevarējām apskatīt, par to un arī daudz ko citu, mums pastāstīja muzeja darbiniece.

Džeirahas auls un rajons.

Tā nu ir pienācis vēls pusdienlaiks un mums laiks ir doties uz viesnīcu, kur mums paredzēta maltīte. Pa ceļam līdz viesnīcai mēs sekosim jau pa pašu aizas lejas daļu. Tur arī šķērsosim Džeirahas aulu, kuru tikko aplūkojām no augšas. Vispirms gan nonākam vietā, kur Armhi upe ietek Terekas upē un vietā, kur Džeirahas aiza savienojas ar Terekas upes ieleju. Te tagad atrodas arī robeža starp Ingušijas un Ziemeļosetijas republiku teritorijām.

Šodien Terekas upes ieleja jau ietilpst Ziemeļosetijas teritorijā, savukārt Džeirahas ieleja ir Ingušijas teritorija. Tā tas nav bijis vienmēr! Līdz 1944.gadam, arī Terekas upes ieleja starp Vladikaukāzu un Gruzijas robežu atradās ingušu valdījumā, jeb precīzāk sakot, tad pastāvējušās Čečenijas un Ingušijas padomju sociālistiskās republikas teritorijā. Nebūs lieki te arī piebilst, ka inguši vēl jo projām šīs Terekas ielejas zemes uzskata par savām un to nodošanu osetīniem uzskata par nelikumīgu, un negodīgu. Par ingušu un osetīnu savstarpējām problēmām, strīdiem un konfliktiem, kā jau iepriekš minēju, pastāstīšu šī stāsta nākamajā daļā. Tagad vēl tikai piebildīšu, ka šeit, pie tilta pāri Terekas upei, atrodas robežpostenis un par līdzīgu posteni es jau stāstīju stāsta pirmās daļas sākumā.

Atšķirība starp šiem posteņiem ir tāda, ka šis ir mazāks un Ingušijas pusē uz robežas ir uzbūvēta arka, jeb simboliski vārti. Atšķiras šeit arī robežas šķērsošanas noteikumi. Ja robežas pārejā pie Nazraņas, robežu var šķērsot jeb kurš, uzrādot tikai personas apliecinošu dokumentu, tad šeit, lai nokļūtu no Ziemeļosetijas Džeirahas rajona teritorijā, jau ir nepieciešama īpaša Krievijas federālā drošības dienesta izsniegta atļauja par kādu arī stāstīju stāsta pirmajā daļā.

Robežu starp republikām pagaidām nešķērsojam un mēs pagriežamies pa kreisi, atpakaļ Džeirahas un Armhi aulu virzienā, un tālāk sekojam jau pa Armhi upes krastu. Te pat, aiz pāris ceļa pagriezieniem, nonākam arī Džeirahas aulā. Šis auls šodien ir pats lielākais šajā ielejā un pie tam, tas ir arī Džeirahas rajona administratīvais centrs un tajā atrodas skolas, bērnudārzi un dažādas valsts iestādes, un dienesti.

Runājot par Džeirahas aula vēsturi varu pateikt, ka tā ir cieši saistīta ar visa šī reģiona vēsturi kopumā un ar to jūs arī cenšos arī iepazīstināt. Un tā! Džeirahas aula un ielejas, jeb aizas, nosaukums domājams ir cēlies no arābu vārda Džarah un ticamāk ir saistīts ar arābu karavadoni Džarahu Ibnabdalahu Alhakani, kurš 721/722.gados iebruka Kaukāzā un tad, kādu brīdi, esot uzturējies šajā ielejā. Jau izsenis Džeirahas auls bija arī tāda paša nosaukuma šahara centrs un administratīvā centra funkcijas tas pilda jau labu laiku. Apvienojot šaharus kopienās Džeirahas auls bija jau kopienas pārvaldes mājvieta. Ingušu tautas deportācijas laikā, no 1944. Līdz 1957.gadam, Džeirahas ieleja un Targimas ieplaka, atšķirība no pārejam ingušu apdzīvotajām teritorijām, tika nodota Gruzijas PSR jurisdikcijā un kādu brīdi atradās Gruzijas PSR sastāvā. Savukārt pēc Ingušijas republikas izveidošanas, 1993.gadā, tika izveidots Ingušijas republikas, Džeirahas rajons, kurā tika iekļauta visa Džeirahas ieleja un Targimas ieplaka Assas upes augštecē.

Patreiz šajā aulā dzīvo aptuveni 2000 iedzīvotāju, bet visā Džeirahas rajonā kopā to ir nedaudz vairāk par trīs tūkstošiem. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās šeit, kā jau minēju, ir lopkopība un zemkopība. Neliela daļa iedzīvotāju pēdējos gados tiek iesaistīta arī tūrisma apkalpošanas sfērās, bet pagaidām tādu nav daudz. Kopumā šajā reģionā valda liels bezdarbs un oficiālais bezdarba radītājs šeit ir tuvu 50%. Neskatoties uz to ļaudis šeit gluži badā nedzīvo. Šejienes kalnieši ir strādīga tauta un sev nepieciešamo viņi izaudzē, un sagādā paši. Tā pat viņi ir optimisti un ar cerībām raugās nākotnē, kura viņu prāt varētu būt cieši saistīta tieši ar tūrismu, kam gan ir viens būtisks šķērslis! Tas ir, jau pieminētais teritoriālais caurlaižu režīms, kurš neļauj uz šejieni ceļot bez ierobežojumiem.

Torņu komplekss Arzi Olgeti aulā.

Pēc kārtīgām pusdienām Armhi tūrisma kompleksa restorānā un nelielas atpūtas, dodamies atkal ceļā. Šodien mums vēl plānots apskatīt trīs objektus, kuri atrodas braucienā, augšup, pa Džeirahas aizu. Patiesībā šie objekti nav tālu un līdz pirmajam no tiem mēs nonākam jau pēc nepilnas pusstundas brauciena.

Mūsu nākamais apskates objekts ir Arzi torņu komplekss, kurš atrodas piekalnē virs Olgeti aula. Pats Olgeti auls savukārt ir izvietojies Armhi upes stāvajos krastos. Te nu uzzinu arī to, ka šī straujā un negantā upe, pavisam nesenā pagātnē, ir izraisījusi ļaunu pārsteigumu! Vienā negantā, lietainā, pavasara dienā, tuvējos kalnos esot noticis nogruvums, kā rezultātā Armhi upē nonāca liels daudzums zemes un ūdeņu, un tā rezultātā izraisījās milzīgs ūdens un dubļu vilnis, kas savā ceļa nolīdzināja vairākus tiltus un lielu skaitu ēku, kuras atradās upes tuvumā. Viens no auliem, kurš vis vairāk cieta no šīs stihijas bija tieši Olgeti auls.