1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (2. daļa): Ingušijas Šveice Džeirahas aiza.7

Pēc torņu pamatnes izveidošanas, tālākās celtniecības gaitā, lai akmeņus dabūtu augšā, tika izmantotas īpašas vinčas. Savukārt lai akmens konstrukcijas labi turētos kopā, tika pielietota īpaši gatavota cementējoša saistviela. Arī šīs saistvielas neatņemama sastāvdaļa bija piens un olbaltuma viela kazeīns. Tādējādi sajaucot smiltis, kaļķi un šādus piena produktus, tika iegūta līmei līdzīga saistviela, kura satur kopā akmeņus tā, ka arī šodien tos tik pat kā nav iespējams atraut vienu no otra.

Iepriekš jau minēju, ka pastāv dažādu veidu torņi un tie ir: sardzes torņi, kuri pildīja aula aizsardzības funkcijas un dzīvojamie torņi, kurus izmantoja dzīvošanai, bet nepieciešamības gadījumā arī tos varēja izmantot arī aizsardzībai. Šim nolūkam torņu ieejas parasti tika izbūvētas otrajā stāva, kas uzbrukumu gadījumā palīdzēja aizstāvēties.

Vairumam torņu tika izbūvēti četri stāvi. Torņa pirmo stāvu parasti izmantoja kā malkas un pārtikas noliktavu, bet dažkārt tajos atradās arī pavards. Vairumā gadījumu pavards gan atradās torņa otrajā stāvā un tur tika gatavota tornī mītošās ģimenes maltīte. Patiesībā šādi pavardi ar iekarinātu, tā saucamo, brālības katlu, vainahiem bija svēta lieta. Vainahi ticēja, ka tieši virs pavarda mājo aizsaulē aizgājušo tuvinieku gari.

Torņa trešajā un dažkārt arī ceturtajā stāvā atradās dzīvojamās telpas. Ceturtajā, jeb pašā augšējā stāvā, tika glabāti ieroči un svarīgi sadzīvei nepieciešamie priekšmeti. Tā pat, uz augšējo stāvu, uzbrukumu draudu gadījumā, tika nogādāti arī pārtikas krājumi un krūzes ar ūdeni.

Vairumam torņu arī logi, jeb precīzāk sakot lūkas, atradās tikai augšējā stāvā un tikai retajam tornim ir pa kādai šaurai lūkai zemākos stāvos. Augšējā stāvā pie loga, jeb lūkas, parasti tika izbūvēts neliels balkons bez grīdas. Šādus balkonus inguši sauc par „mašikuli.” Šie mašikuli, pēc būtības kalpoja papildus aizsardzībai. Tie aizsedza lūku, jeb logu, apšaudes gadījumā, bet tajā pat laikā, pa caurumu zem balkona, torņa sargi, varēja veikt uzbrucēju apšaudi.

Noslēdzot stāstu par torņiem vēl gribu piebilst, ka katram cienīgam vainahu teipam obligāti bija jābūt savam teipa kalnam uz kura parasti atradās vismaz viens teipa tornis. Parasti šāda torņa pamatakmeni lika kāds no teipa dibinātājiem vai teipa dzimtas radītājiem. Arī katra sekojošā teipa vadoņa goda lieta bija uzbūvēt savu sardzes torni. Tādējādi vairākos aulos tika uzbūvēti pat vairāki šādi torņi. Pie kam šādus, mazākus un lielākus, torņus būvēja arī atsevišķas teipu ģimenes..

Tā nu lēnām izstaigājam Arzi torņu kompleksu un virzāmies augšup pa pa senā aula taciņām. Te auls beidzas, bet tālāk augšup kalnā var redzēt vēl dažas senas būves un pirms pamest Arzi mēs nolemjam arī līdz tām uzkāpt.

Seko neliels kāpiens un esam jau klāt. Izrādās, ka arī šeit, līdzīgi kā vakar redzējām pie Vovnaški torņu kompleksa, atrodas senas kapenes, jeb tā saucamā nekropole, kurā sen senos laikos tika apbedīti Arzi aula ļaudis. Runājot par vainahu apbedīšanas tradīcijām varu atgādināt, ka iepriekšējā stāsta daļā jau pieminēju to, ka ceļojuma laikā pa Ingušijas kaimiņu republiku Čečeniju man bija iespēja apskatīt vienu no iespaidīgākajām šāda veida nekropolēm Ziemeļkaukāzā. Tā atrodas Čečenijas republikā, Itumkales rajonā, burtiski pie pašas Čečenijas un Gruzijas robežas un tās nosaukums ir Coipede. Par Coipede nekropoli un vainahu apbedīšanas tradīcijām esmu iepriekš rakstījis stāstā: „Čanti un leģendārā čečenu saules zeme Malhista” un ja ir interese, varat arī to palasīt.

Vēl nedaudz par teipiem.

Te tad arī varam noslēgt mūsu pastaigu pa Arzi, bet pirms pamest šo lielisko un interesanto vietu mēs nolemjam uz brīdi piesēst, lai izbaudītu apkārtnes kalnu un ieleju ainavas. Ko te vēl piebilst? Skati fantastiski! Tālumā var redzēt, ka gandrīz uz katra pakalna virsotnes atrodas seno vouvu silueti. Vietām šo vouvu celtnes ir labi saglabājušās, vietām ir pamanāmi tikai atsevišķi būvju fragmenti. Arī torņi ne visur ir saglabājušies un vietām to pamatnes izskatās kā nolauzti zobi. Gandrīz katra vouva tuvumā varam saskatīt arī kapenes, bet te pat, pavisam netālu, pretējā kalna nogāzē, pamanām arī nelielu kapsētu, kurā jau ne tik senos laikos arī t tika apbedīti Arzi, vai kāda mazāka kaimiņu aula ļaudis.

Patiesībā raugoties uz šīm pakalnēm rodas tāds iespaids, ka šos vouvus, aulus, torņus, kapenes un dažādas citas būves, te kāds milzis būtu izsējis kā graudus! Tāpat rodas iespaids, ka šis, šodien tik klusais un mierīgais novads, senāk bija salīdzinoši blīvi apdzīvots. Tas tā patiesībā arī bija.

Jo sevišķi daudz ļaužu šeit dzīvoja XIIX-XIX g.s., pēc tam, kad Krievijas impērija uzsāka ekspansiju Kaukāzā. Ekspansijai sekoja krievu armijas masveidīgas soda ekspedīcijas čečenu un ingušu apdzīvotajos līdzenumu rajonos, kā rezultātā to iedzīvotāji bija spiesti pamest savas dzīvesvietas un tie devās kalnos. Nonākot kalnu rajonos bēgļu ģimenes mēģināja atrast sev piemērotas mājvietas un centās saglabāt sava teipa tradīcijas, un kopumu. Ne visiem gan tas izdevās. Lieta bija tāda, ka lielākā daļa kalnu apvidu jau piederēja kādam no kalniešu teipiem. Rezultātā kad bēgļi nonāca kalnos, tie sadalījās mazākās grupās un vairums no tām pievienojās jau esošajiem kalniešu teipiem, un tikai nelielai daļai bēgļu ģimeņu izdevās apvienoties un atjaunot savus teipus kalnos.