Sveicināti atkal kaukāzā! Pirms īsa brīža uzrakstīju un publicēju rakstu sērijas “1000 torņu un leģendu zeme Ingušija” pirmo daļu, kurā sāku stāstīt par manu ceļojumu uz šo pasakaini skaisto un ar vēstures notikumiem bagāto zemi. Tagad esmu pabeidzis šīs stāstu sērijas otro daļu un nu varu to publicēt. Tātad turpinu stāstīt par Ingušiju!
Īsumā par ko tad stāstīju pagājušajā stāsta daļā. Un tā! Stāstīju par to, kā ierados Ingušijas republikā un kas mani tur sagaidīja. Kā jau tad teicu, man atkal nepaveicas, bet varbūt pat paveicās, ka pārējie plānotās grupas dalībnieki neieradās un gide vārdā Tatjana Volkova ekskursiju man vada vienam pašam. Tagad jokojot varu pat sacīt, ka tiku uzņemts kā īpašs VIP viesis.
Tā nu mēs sākām ceļojumi un devāmies uz Assas upes aizu, kur pa ceļam, Mužiči ciemā, apskatījām muzeju un pavadījām pirmo nakti. Visu nākamo dienu pavadījām apsekojot Targimas ieplaku, jeb kā to vietējie dēvē-Targimas katlu. Tur mēs apskatījām ļoti interesantus, ar ingušu tautas vēsturi saistītus, objektus un tie bija: Targimas cietokšņu ciemats (auls), Tabajerdi templis, Vovnaški sardzes torņi un Egikalas senpilsēta. Tad arī nedaudz pastāstīju par Ingušijas seno laiku un viduslaiku vēsturi, un minēju, ka Targimas novads patiesībā ir ingušu nācijas šūpulis. Tādēļ arī stāsta pirmo daļu nosaucu tieši šādi: “Assas upes aiza un ingušu tautas šūpulis Targima”.
Pec kārtīgas ekskursijas un vēstures izklāsta, otrās ceļojuma dienas noslēgumā, mēs šķērsojām Ceiloamas kalnu pāreju un nonācām Džeirahas ielejā, jeb aizā, kur līdz ar tumsas iestāšanos apmetāmies viesnīcā, jeb precīzāk sakot, tūristu kompleksā Armhi.
Armhi.
Vakar pēc kārtīgas un fizisku slodzi piesātinātas dienas, naktsmierā devāmies salīdzinoši agri un šorīt pamostamies diezgan laicīgi. Vispirms protams dodos dušā, tad pēc kārtīgas dušas pauzes paveru aizkarus un te jau parādās fantastiskā Džeirahas ielejas ainava! Redzu ka arī laika apstākļi šodien solās būt krietni labāki kā vakar! Vismaz patreiz, raugoties no viesnīcas Armhi balkona, izskatās cerīgi, bet kā jau kalnos ir jārēķinās, ka viss ir iespējams un laika apstākļi te var mainīties pat piecu līdz desmit minūšu laikā. Labi! Cerēsim ka tā nebūs!
Armhi patiesībā ir Džeirahas ielejas lielākās upes nosaukums no kura sekojoši ir radušies arī vietējā aula un šī tūristu kompleksa nosaukumi. Pati Armhi upe, kuru vietējie ļaudis dēvē arī par Makaldonu (Мæхъхъæлдон) vai Mehaldonu, savu tecējumu sāk 1800 metru augstumā, kur kopā satek divas straujas kalnu upītes. Tālāk visā upes tecējuma garumā tai pievienojas vairākas mazākas upītes un strauti, kuri savukārt tecējumu sāk kalnu virsotņu ledājos, vai ūdeņiem bagātajos kalnu avotos. Jo īpaši strauja un ļoti bīstama Armhi upe ir pavasaros, kad kalnos kūst sniegs.
Pats Armhi auls ir pavisam neliels un tas atrodas Armhi upes stāvā pakrastē. Runājot par pašu aulu īsumā var sacīt, ka tā dzīve ir cieši saistīta ar šeit esošo tūristu kompleksu, kurš kā jau sapratāt arī saucās Armhi.
Armhi patiesībā var saukt arī par kūrortu, jo tajā bez Viesnīcas ietilpst vairāki ar tūrismu un aktīvo atpūtu saistīti objekti. Viens no tādiem objektiem ir slēpošanas trase, kura ir nodrošināta ar pacēlējiem un citu slēpošanai nepieciešamo infrastruktūru. Tā pat, tieši no šejienes, tiek rīkoti tūrisma pārgājieni un ekskursijas pa Kaukāza kalniem , neskatāmajām ielejām un uz vairākiem šī reģiona vēstures objektiem.
Tad nu arī mēs, šīs dienas ceļojumu uzsāksim tieši šeit- Armhi. Pēc nelielas pastaigas pa viesnīcai pieguļošo teritoriju, seko kārtīgas brokastis un mēs varam doties ceļā uz plašo Džeirahas ieleju.
Mūsu pirmais pieturas punkts atrodas tieši pretējā ielejas pusē un to šeit no viesnīcas varam pat saskatīt. Tas ir Beini auls, virs kura lepni slejas leģendārā Matloamas kalna virsotne (krieviski to dēvē par Stolovaja gora- Столовая гора).
Beini auls-fotogrāfu paradīze.
Lai arī skatoties pāri ielejai Beini auls šķiet ir pavisam tuvu, līdz tam nākas brukt gandrīz pusstundu, jo sākumā mums jānokļūst līdz tiltam pāri Armhi upei un tad pa serpentīniem, un stāvām kalnu nogāzēm, jābrauc augšup.
Tā nu loku pa lokam, braucot augšup, nonākam līdz Beini aulam, kurā veiksim nelielu pastaigu. Vispirms izmetīsim nelielu loku pa mūsdienu aula taciņām un ieliņām.
