Līdz pašam ūdenskritumam, kurš atrodas 1380 metrus virs jūras līmeņa, ar auto piebraukt nav iespējams, tāpēc mums nāksies veikt nelielu pastaigu.
Gajiens gan nav visai garš! Pēc nepilna kilometra gajiena gar Galgaičočas (inguš: ГIалгIай-чоч) upīti mēs nonākam aizas sašaurinājumā un jau pamanām mūsu mērķi.
Te no šauras klinšu spraugas, no vairāk kā 10 metru augstuma, lejup traucas ūdens strūkla. Savukārt pa labi no šī ūdenskrituma atrodas milzīga klinšu siena pa kuru lejup traucās jau sīkākas ūdens strūkliņas un straumītes veidojot savdabīgu ainavu.
Kopumā šobrīd šis varbūt nav tas pats iespaidīgākais ūdenskritums šajā novadā, toties agros pavasaros ūdens krāces šeit esot pat ļoti iespaidīgas! Tad pašā Džeirahas aizā, šis esot otrs lielākais un varenākais ūdenskritums aiz Ļažgi ūdenskrituma, kurš atrodas aizas pretējā pusē.
Furtougas ūdenskritums ir slavens arī ar to, ka pie tā ir pabijis un veicis pētījumus pasaules slavenais zinātnieks-ķīmiķis Mendeļejevs. Tādēļ šo ūdenskritumu daži dēvē arī par Mendeļejeva ūdenskritumu. Galu galā pats Mendeļejevs esot atklājis, ka šīs upītes un ūdenskrituma ūdeņi saturot veselu buķeti minerālvielu.
Tik pat noslēpumiem bagāta kā šie ūdeņi esot arī šaurā aiza virs ūdenskrituma. Izrādās ka arī tajā ir strādājuši zinātnieki-arheologi, kuri tur atklājuši vairākus vēstures objektus, starp kuriem ir arī senas kapenes, kuras šeit tapušas jau akmens laikmetā un vēlāk viduslaikos. Lai nokļūtu līdz šiem noslēpumainajiem vēstures objektiem būtu nepieciešams nokļūt virs ūdenskrituma, bet tagad tas nav iespējams. Mana gide gan piebilst, ka vairākus gadus atpakaļ, paralēli ūdenskritumam, te augšup esot slējušās metāla kāpnes, kuras kādu pavasari ūdens esot aiznesis un tagad lai nokļūtu šajā klinšu spraugā ir nepieciešams alpīnistu aprīkojums.
Patiesībā varbūt pat ir labi, ka turp cilvēki tā vienkārši nevar nokļūt! Tādējādi šīs senās kapenes un citi vēstures pieminekļi tiek pasargāti no cilvēku postījumiem.
Runājot par šo ūdenskritumu gribu pievērst uzmanību sienai kuru tikko jau pieminēju. Šī klinšu siena atrodas pa labi no ūdenskrituma un kā jau teicu, pa to lejup traucas tūkstošiem strūklu un straumīšu. Šīs ūdens straumes šeit ir izveidojušas īpašu mikro vidi un klinšu siena, un akmeņi, šeit ir apauguši ar sūnām un dažādiem mitrumu mīlošiem augiem, veidojot ļoti interesantus skatus.
Starp citu! Ar šo, „raudošo sienu” kā to tautā nodēvējuši, ir saistīts arī nostāsts, jeb jau mūsu laiku leģenda un tā ir tāda. Vietēji ļaudis stāstot, ka agrāk šī siena esot bijusi sausa un nekāds ūdens pa to neesot tecējis. Tad 1944.gadā, pēc ingušu tautas deportācijas, pavasarī, pēc plūdu laika vietējie ļaudis esot pamanījuši, ka siena blakus ūdenskritumam nav izžuvusi parasti un ūdens pa to esot turpinājis tecēt visu vasaru un pārējo gadu.
Vēl jo vairāk, ik pavasari sienu noklājot ļoti jauki nelieli ziediņi. Tādējādi radās nostāsts, ka šī raudošā siena ir saistīta ar izsūtītajiem un svešumā bojā gājušajiem ļaudīm, un ūdens, kas rit pa šo sienu, ir šo ingušu ļaužu asaras, bet ziedi simbolizējot piemiņu par šiem ļaudīm.
Ūdenskritumu esam apskatījuši un varam doties tālāk. Precīzāk sakot, atgriežamies pie auto un pabraucam nedaudz atpakaļ, kur pa ceļam šurp jau pamanījām nelielu aulu, kuram tad pabraucām garām. Tas ir Furtougas auls, kurš acīm redzot ir nosauktas šī ūdenskrituma vārdā, vai nu otrādi, ūdenskritums ir nosaukts aula vārdā.
Furtougas auls un Ahrijevu muzejs
Furtougas auls atrodas nelielā piekalnīte, virs vietas, kur Džeirahas aiza savienojas ar plašo Terekas upes ieleju. Agrāk šajā aulā atradās vairāk kā 40 dzīvojamās mājas un vairāki torņi. Savukārt pēc jau pieminētajiem, 1944.gada notikumiem, aulu piemeklēja tāds pats liktenis, kā pārējos ingušu aulus. Ļaudis no šejienes tika deportēti un atgriezties tie vatēja tika pēc 1957. gadā. Protams ka visi neatgriezās. Daļa no viņiem gāja bojā izsūtījumā, citi palika Kazahstānā vai Sibīrijā, bet citi atgriezās un apmetās lielākās pilsētās, vai aulos, Piekaukāza līdzenumos un tikai neliela daļa ļaužu atgriezās kalnos.
