Ja reiz esmu vairākkārt pieminējis teipus, tad droši vien man vajadzētu pastāstīt, kas tad īsti ir šie teipi. Un tā! Teips (taips)! Teips ir vainahu kopiena, kurā senāk apvienojās vienas vai vairāku ģimeņu ļaudis, kuri dzīvo noteiktā aulā vai plašākā teritorijā ap to. Piemēram par viena teipa locekļiem var būt ļaudis, kuri dzīvo vienā vai vairākos aulos, vienā ielejā vai pakalnē.
Domājams ka šādas teipu veidošanās tradīcijas vainahu apdzīvotajās teritorijās sākās uzreiz pēc tatāru-mongoļu un Tamerlana iebrukumiem Ziemeļkaukāzā. Tad lielākā daļa vainahu meklēja patvērumu kalnos un tur veidoja sev mājokļus. Protams ka, sākotnēji katra ģimene meklēja sev piemērotu dzīves vietu un veidoja sev kopīgu pavardu. Laika gaitā starp vairākām ģimenēm izveidojās radniecīgas saites un tās apvienojās vienotos teipos. Jo sevišķi šāda tendence pastiprinājās viduslaikos. Savukārt kad sākās Krievijas impērijas ekspansija Kaukāzā, lai efektīvāk tai pretoties, lielākā daļa vainahu teipu bija spiesti vienoties kopīgā cīņā. Tādējādi tika izveidoti tā saucamie tukhumi (čečenu zemēs) un šahari (ingušu zemēs), kuros apvienojās vairāki teipi. Par šahariem es jau stāstīju iepriekšējā stāsta daļā, bet tagad pie reizes, uz pavisam īsu mirkli ieskatīsimies arī vēsturē.
Ingušija vēsture pēc tatāru mongoļu uzbrukumiem līdz Krievijas ekspansijai.
XV g.s., jau pēc tatāru Zelta ordas sabrukuma un svešzemju karaspēku atkāpšanās no Kaukāza kalniem, vainahi (inguši un čečeni) pakāpeniski sāka atgriezties uz līdzenuma rajoniem, Sunžas un Terekas upju krastos. Tādējādi čečeni sāka apgūt rajonus Terekas un Sunžas upju lejtecsēs, un Nogajas stepju rajonus līdz Kaspijas jūrai. Savukārt inguši sāka apmesties līdzenajos rajonos, Taras, Terekas un Sunžas upju ieplakās, starp Klinšaino kalnu grēdu un Sunžas kalnieni. Tālāk inguši nonāca arī Alhančurtas ieplakā starp Sunžas un Terekas kalnājiem, kā arī apmetās nelielā rajonā, Terekas upes labajā krastā, aiz Terekas kalnāju ziemeļu nogāzēm.
