1000 torņu un leģendu zeme Ingušija (2. daļa): Ingušijas Šveice Džeirahas aiza.7

Savukārt vecāko padome izvēlās personu, kura teipu pārstāvēja šahara padomē. Tā pat, teipa dzimtu karavadoņus arī izvēlējās teipa vecāko padome un tie tika izraudzīti stingri vērtējot potenciālo kandidātu iemaņas, profesionalitāti un pieredzi . Pie tam nepastāvēja obligāts nosacījums, ka šis karavadonis būtu jāizvēlas tieši no savu dzimtu pārstāvju vidus! Sekojoši karavadoņi pakļāvās teipa vecāko padomes, vai teipa pārstāvja šaharā rīkojumiem.

Teipa likumi ir tā saucamais „adāts” un visiem teipa locekļiem bija obligāta prasība to ievērot . Ja teipa iekšienē radās kādi sarežģījumi, piemēram saistīti ar īpašumu pārvaldīšanu vai ģimeņu strīdiem, tad tos, stingri balstoties uz adātu, atrisināja teipa vecāko padome.

Tas arī būtu viss, ko par teipiem gribēju pastāstīt. Esam arī atgriezušies Olgeti aulā un varam turpināt ceļu. Mums priekšā palikuši vēl divi apskates objekti un laika vairs nav daudz, jo strauji tuvojas vakars. Pie tam, katrs no šiem objektiem atrodas vismaz viena kilometra gājiena attālumā no vietām, kur var piebraukt ar automašīnu.

Dievietes Tušoli templis.

Pametam Olgeti aulu un braucam kādu gabaliņu augšup pa upes ieleju, un nonākam pie vienas no Armhi upes pietekām. Šeit tad arī atstājam auto un tālāk dodamies kājām ejot. Mūsu ceļš ved gar šīs Armhi upes pietekas krastu, augšup kalnos. Sākumā kāpums nav stāvs, bet aiz pāris upes līkumiem kāpšana kļūst ar vien sarežģītāka un smagāka..

Upe arī kļūst straujāka un pāris vietās mums nākas to šķērsot. Tā nu noejam aptuveni kilometru pret kalnu un pretējā krastā aiz upītes, koku un krūmu biezoknī, pamanām celtni. Tatjana vēl īsti gan nav pārliecināta, vai esam nonākuši līdz mūsu mērķim, bet tikko šķērsojam upīti viņa saka, ka esam pareizajā vietā. Tātad esam nonākuši līdz tā saucamajam templim. Vēl tikai jāuzrāpjas pa stāvo un slideno pakrasti un esam klāt.

Par templi protams šo būvi tā īsti nevar nosaukt, bet tas, ka tā varētu būt kāda reliģioziem rituāliem paredzēta vieta nerada šaubas. Šī celtne ne tuvu nav saglabājusies ideālā stāvoklī un tās jumts, un viena no sienām, ir daļēji ir sabrukuši. Toties ēkas austrumu daļa, kura izskatās ka kalpo kā altāris, ir vēl tīri labi saglabājusies. Patiesībā man šī ēka nedaudz atgādina jau iepriekš redzētās kapenes, vienīgi šeit, ēkas iekšpusē, nav tradicionālie vainahu kapeņu plaukti uz kuriem parasti tika guldīti mirušie un kurus šodien parasti klāj kaulu kaudzes.

Patiesībā kauli atrodas arī šeit un tie ir salikti iekšējās telpas stūrī, provizoriskajā altārī. Spriežot pēc šo kaulu izskata varam secināt, ka tie nav cilvēku kauli un ticamāk, ka tie ir kādu šeit upurētu dzīvnieku kauli. Tāpat uz šī altāra sienām var redzēt dažādas iegravētas zīmes un simbolus, kas liecina par to, ka šī tiešām ir kāda reliģioza kulta vieta. Tas tā arī ir! Izrādās ka vietējie ļaudis šo vietu dēvē par Dievietes Tušoli templi.

Šķiet jau iepriekšējā stāsta daļa pieminēju, ka inguši šodien pārsvarā piekopj islāma tradīcijas un lielais vairums viņu ir musulmaņi. Tā pat minēju, ka inguši ir tā Ziemeļkaukāza tauta, kura kādu īsu brīdi bija lojāla kristietībai, bet islāmu pieņēma pati pēdējā. Tātad vēl ne tik senā pagātnē inguši bija uzticīgi saviem senču-senču dieviem un kultiem, un var teikt, ka inguši, līdzīgi kā mēs latvieši agrāk, bija pagān ticīgi. Pie kam, vēl jo projām Ingušijā dzīvo ļaudis, kuri ir uzticīgi savu priekšteču reliģiozajiem kultiem un viens no tādiem ir Dievietes Tušoli kults. Esot šeit var arī redzēt, ka šis templis vēl jo projām ir aktuāls un spriežot pēc iestaigātām taciņām, zīmējumiem uz tempļa sienām un atstātām svecītēm, var secināt, ka Tušoli kulta pieritēji nāk uz šejieni.

Kas tad ir šī dieviete Tušoli? Tušoli izrādās ir vainahu pavasara un auglības dieviete, bērnu un sieviešu patronese, visu varenā dieva Dela (ing. -Дела) meita, medību dievietes Eltas (ing.-Элты) un mirušo dieva Eštras (ing.-Эштра) māsa. Par Dievietes Tušoli vēstnesi vainahi uzskata pupuķa (udoda) putnu, kuru inguši un čečeni savā valodā sauc par „Tušoli kotam”( тушоли-котам), tātad par tušoli putnu. Par godu Tušoli dievietei pavasaros, aprīļa mēnesī (vainahu valodās arī aprīli sauc par tušoli), kad atlido pirmie gājputni, tika rīkoti vieni no iespaidīgākajiem un nozīmīgākajiem vainahu svētkiem.

Lažgi ūdenskritums un slapjais dienas noslēgums.

Pēc īsas pieturas, pie tā saucamā Dievietes Tušoli tempļa, dodamies atpakaļ līdz Armhi upei. Tālāk seko neliels brauciens un mēs nonākam stāvlaukumā no kura atkal dosimies ceļā kājām ejot, jo mūsu pēdējais apskates objekts atkal atrodas kādu gabaliņu nost no piebraucamajiem ceļiem. Staigāšana gan nebūtu liela bēda, ja nesāktu līt lietus! Tas tā arī notiek! Sāk līņāt. Neskatoties uz to, mēs nolemjam tomēr doties līdz gala mērķim. Mūsu gala mērķis ir vēl viens ūdenskritums. Tas ir Lažgi ūdenskritums, kurš atrodas 1310 metrus virs jūras līmeņa un mums līdz tam nākas iet nedaudz vairāk kā kilometru garu ceļu pret kalnu.

Pa ceļam lietus kļūst ar vien spēcīgāks un taciņa kļūst stāvāka. Pāris vietās nākas šķērsot strautus un pašu Lažgi upīti. Un te nu mūs, jeb precīzāk mani, piemeklē ķibele! Vienkārši šķērsojot upīti un lecot no akmens uz akmeni, paslīd mana kāja un esmu līdz jostasvietai ūdenī! Arī tā nebūtu problēma ja ūdenī nenonāktu foto aparāts! Izlienot nosacītā sausumā secinu, ka ar foto aparātu ir problēmas un tas negrib vairs darboties.

Neskatoties uz šo ķibeli, mēs tomēr turpinām ceļu un sasniedzam mūsu mērķi. Tātad esam sasnieguši Lažgi ūdenskritumu. Šis ūdenskritums jau ir krietni lielāks un iespaidīgāks par šodien apskatīto Furtougas ūdenskritumu. Ūdens šeit gāžas no vairāk kā 20 metru augstuma un ūdens masa ir krietni apjomīgāka. Skats visai iespaidīgs. Labi ka vismaz otrs, ziepju trauka formāta rezerves fotoaparāts, kuru parasti turu krūšu kabatā, ir palicis dzīvs. Tad nu pāris bildes, protams ne tās labākās, varu uztaisīt. Kamēr šurpu nācām ir sācis krēslot, tādēļ mums nav daudz laika un pēc īsas pauzes jau esam spiesti dodamies atpakaļ. Atpakaļ ceļā mūs pārsteidz arī pamatīgs lietus, kuru uz īsu brīdi nomaina pat slapjš sniegs! Galu galā līdz auto nonākam jau tumsiņā un es esmu pamatīgi izlijis, upē nopeldējies un nosalis.

Tālāk žigli dodamies uz viesnīcu, kur mūs gaida siltas vakariņas. Pa ceļam gan apspriežamies un secinām, ka neskatoties uz dienas noslēgumā izbaudītajiem sarežģījumiem, diena kopumā mums ir labi izdevusies. Pa dienu laika apstākļi bija lieliski, esam paspējuši apskatīt visu ko vēlējāmies un dienas programma ir izpildīta. Kā būs rītā? Grūti pateikt. Tas atkarīgs no laika apstākļiem, kuri spriežot pēc patreizējiem un pēc brīža ziņās lasīto informāciju, nesolās būt tie labākie. Arī ar fotoaparātu skaidrības nav. Mēģināšu to žāvēt un varbūt tas atdzīvosies.

Kā nu tur būs, vai nebūs, rītā dosimies uz Ingušijas galvaspilsētu Magasu. Pabūsim arī Ingušijas lielākajā pilsēta Nazraņā, kur apskatīsim Ingušijas republikas novadpētniecības muzeju un apskatīsim vairākus nozīmīgus apskates objektus, kas saistīti at Ingušijas republikas kultūru un vēsturi. Par to visu jau stāstīšu šī stāsta nākamajā daļā: „Ingušu tautas atmodas simbols Magasa”.

Galu galā šovakar, pēc kārtīgām vakariņām, vēl pakavēšos viesnīcas Armhi restorānā un pavadīšu laiku klausoties dzīvo mūziku kāda vietējo ingušu ansambļa izpildījumā. Pie reizes, droši vien, satikšu kādus interesantus cilvēkus,ar kuriem varēšu padiskutēt un varbūt kaut ko vēl uzzināšu par šo pasakaini skaisto zemi.

Pagidām uzredzēšanos nākamajā stāstā!

Peteris Vēciņš.                                                                                          07.10.2017.