Stefānija Podgorska . 16 gadus vecā Stefānija Podgorska (attēlā pa labi) pēc tēva nāves devās strādāt pie Diamantu ģimenes. Viņa kļuva ļoti tuva ar Diamantiem un drīz ievācās pie viņiem uz dzīvi. Diemžēl, nedaudz vēlāk Hitlers iebruka Polijā un Diamantu ģimene, kuri bija ebreji, tika ieslodzīti geto. Podgorska atgriezās ģimenes mājās pēc tam, kad viņas māte un brālis tika nosūtīti strādāt darba nometnēs. Viņai bija jāuzņemas rūpes par savu sešus gadus veco māsiņu. Māsas bija nabadzīgas, un viņām bija jāpārdod drēbes, lai paēdinātu pašas sevi. Tomēr, tad kad Podgorska uzzināja, ka cilvēki geto ir lemti nāvei, viņa zināja, ka viņai nepieciešams tiem palīdzēt. Viņa piedāvāja savu māju vairākiem ebrejiem - to skaitā Maksam Diamantam, viņas bijušo darba devēju dēlam. Podgorska drīz savās mājās slēpa 13 ebrejus. Viņa atrada darbu rūpnīcā un izmantoja nopelnīto naudu, lai noīrētu lielāku māju. Tomēr atbalstīt 15 cilvēkus joprojām bija sarežģīti. Podgorska sāka adīt džemperus par naudu un pārtiku, kas viņai bieži bija jāiegādājas melnajā tirgū. Viņa dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka kāds varētu uzzināt viņas noslēpumu, tāpēc viņa ārpus mājām vairs ar nevienu nerunāja. Vācu karavīri ienāca viņas mājā un paziņoja Podgorskai, ka viņai ir divas stundas laika, lai no mājas izvāktos. Viņa atteicās paklausīt. Podgorska zināja, ka ja viņa aizies, visi 13 ebreju cilvēki mirs. Par laimi, vācu karavīri vairs nekad neatgriezās. Astoņus mēnešus vēlāk, ienāca padomju armija un atbrīvoja Podgorskas pilsētu. Visi ebreju cilvēki bija beidzot brīvi pēc divarpus gadu ilgas slēpšanās. Makss Diamants bildināja Podgorsku. Abi apprecējās un pārcēlās uz Ameriku.
samērā interesants raksts.
bet jautrībai iemetīšu šo padumjo laiku aņuku, ko uzgāju Draudziņos:
Pirmā skolas diena pēc otrā pasaules kara „atbrīvotajā” Latvijā.
7. klases audzinātāja jautā skolēniem, ko viņi darījuši kara laikā.
Maša saka- „Es nesu mūsu karavīriem ēst.” -„Nu malacis” audzinātāja paslavē.
-”Un tu, Anton, ko tu darīji?” – „Es slēpu partizānus no fašistiem siena kaudzē” -„Ohoo!” - skolotāja ir sajūsmā.
Pēkšņi roku paceļ mazais Voldemārs: „Skolotāj, es gan zagu patronas pretinieku zaldātiem un pienesu tās mūsu karavīriem.” -„Bet tu tak esi varonis, Volodja! Un ko viņi par to teica?” -„Sehr gut, Woldemar, sehr gut…” [vāciski: Ļoti labi, Voldemār, ļoti labi!]