Sonja Buta. Septiņpadsmit gadus vecā Sonja Buta pievienojās Sieviešu Gaisa spēkiem, tiklīdz viņas vecums to viņai atļāva. Divu gadu laikā, viņa izpelnījās Īpašo Operāciju izpildinstitūcijas uzmanību, kas meklēja potenciālās sievietes spiedzes. Viņa ar izpletni nolēca Francijas ziemeļos, lai darbotos kā kurjers starp Sabiedroto karaspēku un franču pretestībniekiem. Buta bija arī atbildīga par jaunas informācijas uzzināšanu. Viņai bija jāpusdieno ar vācu virsniekiem un jāflirtē ar viņiem, lai šo informāciju iegūtu. Buta bija speciāliste sprāgstvielās, un slepeno informāciju izmantoja, lai uzspridzinātu tiltus un vācu karavānas. Pēc tam, kad tika nogalināts viņas struktūrvienības ieroču virsnieks, Buta pārņēma viņa pienākumus un apmācīja jaunos biedrus apieties ar ieročiem un spridzekļiem. Viņas darbs bija ļoti bīstams. Reiz viņai bija ceļā nodot ziņu, bet nokļuva vāciešu lamatās. Viņi nogāza viņu no velosipēda un sāka iztaujāt. Karavīri viņu sita viņu kamēr asiņoja, un tad izvaroja viņu. Viņi atstāja viņu asinspeļķē, un viņa atrada patvērumu tuvējā šķūnī. Nākamajā dienā viņa nogādāja informāciju, kas bija pie viņas un droši atgriezās atpakaļ. Pēc kara, Buta saņēma Britu impērijas izcilības ordeni. Viņa apprecēja savu kolēģi un pāris pārcēlās uz Kanādu.
samērā interesants raksts.
bet jautrībai iemetīšu šo padumjo laiku aņuku, ko uzgāju Draudziņos:
Pirmā skolas diena pēc otrā pasaules kara „atbrīvotajā” Latvijā.
7. klases audzinātāja jautā skolēniem, ko viņi darījuši kara laikā.
Maša saka- „Es nesu mūsu karavīriem ēst.” -„Nu malacis” audzinātāja paslavē.
-”Un tu, Anton, ko tu darīji?” – „Es slēpu partizānus no fašistiem siena kaudzē” -„Ohoo!” - skolotāja ir sajūsmā.
Pēkšņi roku paceļ mazais Voldemārs: „Skolotāj, es gan zagu patronas pretinieku zaldātiem un pienesu tās mūsu karavīriem.” -„Bet tu tak esi varonis, Volodja! Un ko viņi par to teica?” -„Sehr gut, Woldemar, sehr gut…” [vāciski: Ļoti labi, Voldemār, ļoti labi!]