Simona Seguana. Astoņpadsmit gadus vecā Simona Seguana bija apņēmusies palīdzēt atbrīvot Franciju no vācu armijas gūsta. Viņa pievienojās franču pretestībniekiem un sāka traucēt nacistiem, kur vien varēja. Viņas pirmā misija bija nozagt velosipēdu vācu karavīram. Viņai tas izdevās. Velosipēds tika pārkrāsots un Seguana to izmantoja, lai piegādātu ziņojumus. Drīz vien viņa iesaistījās daudz sarežģītākās misijās. Viņas leitnants lūdza viņai palīdzēt viņam uzspridzināt tiltu. Seguanai tika iedots ierocis un pavēlēts sargāt vietu no vāciešiem. Viņai nenācās izšaut nevienu šāvienu, bet viņas leitnants apbrīnoja viņas drosmi. Tādēļ Seguanai tika atļauts darīt vēl bīstamākus darbus. Viņa pievienojās saviem pretestības biedriem, kad tie spridzināja tiltus un vilcienus. Kara beigās, Seguana bija kļuvusi par karavīru. Viņa piedalījās Šartras pilsētas atbrīvošanas kaujā, kas bija viņas dzimtā pilsēta, un palīdzēja sagūstīt 25 vācu karavīrus. Seguana pievienojās franču karaspēkam to gājienā uz Parīzi un palīdzēja arī atbrīvot Francijas galvaspilsētu. Viņa tika paaugstināta līdz leitnanta pakāpei un saņēma Croix de guerre par varonību.
samērā interesants raksts.
bet jautrībai iemetīšu šo padumjo laiku aņuku, ko uzgāju Draudziņos:
Pirmā skolas diena pēc otrā pasaules kara „atbrīvotajā” Latvijā.
7. klases audzinātāja jautā skolēniem, ko viņi darījuši kara laikā.
Maša saka- „Es nesu mūsu karavīriem ēst.” -„Nu malacis” audzinātāja paslavē.
-”Un tu, Anton, ko tu darīji?” – „Es slēpu partizānus no fašistiem siena kaudzē” -„Ohoo!” - skolotāja ir sajūsmā.
Pēkšņi roku paceļ mazais Voldemārs: „Skolotāj, es gan zagu patronas pretinieku zaldātiem un pienesu tās mūsu karavīriem.” -„Bet tu tak esi varonis, Volodja! Un ko viņi par to teica?” -„Sehr gut, Woldemar, sehr gut…” [vāciski: Ļoti labi, Voldemār, ļoti labi!]