Bernards Buverē. Bernards Buverē bija 16 gadus vecs, kad viņš pievienojās Šveices slependienestam. Sākumā viņš tikai iznēsāja pastu un informēja par vācu karavīru pārvietošanos. Tomēr drīz viņš kļuva par kontrabandistu. Viņš un 14 citi transportēja granātas, šaujampulverus, mikrofilmas, un cilvēkus uz Šveici, kur tie būtu drošībā. Tas bija bīstams darbs, kas bija jāveic naktī. Laikā no 11:00 līdz 5:00 bija komandantstunda. Vācu karavīri šajā laikā šāva uz ikvienu, ko pamanīja. Viens no Buverē draugiem tika nošauts misijas laikā. Neskatoties uz to, Buverē un viņa grupa turpināja piegādāt bēgļus pie Šveices robežām, kur viņi tika izmitināti pie viesģimenēm. Šīs ģimenes palīdzēja bēgļiem nokļūt dziļāk Šveicē, kur tie varētu tikt izmitināti bēgļu nometnēs. Buverē un viņa grupa izglāba simtiem cilvēku. Diemžēl, Buverē 1943.gadā sagūstīja vācieši. Viņš tika nosūtīts uz Dahavas koncentrācijas nometni, kur viņš arī palika līdz 1945.gadam, kad viņu atbrīvoja sabiedrotie.
samērā interesants raksts.
bet jautrībai iemetīšu šo padumjo laiku aņuku, ko uzgāju Draudziņos:
Pirmā skolas diena pēc otrā pasaules kara „atbrīvotajā” Latvijā.
7. klases audzinātāja jautā skolēniem, ko viņi darījuši kara laikā.
Maša saka- „Es nesu mūsu karavīriem ēst.” -„Nu malacis” audzinātāja paslavē.
-”Un tu, Anton, ko tu darīji?” – „Es slēpu partizānus no fašistiem siena kaudzē” -„Ohoo!” - skolotāja ir sajūsmā.
Pēkšņi roku paceļ mazais Voldemārs: „Skolotāj, es gan zagu patronas pretinieku zaldātiem un pienesu tās mūsu karavīriem.” -„Bet tu tak esi varonis, Volodja! Un ko viņi par to teica?” -„Sehr gut, Woldemar, sehr gut…” [vāciski: Ļoti labi, Voldemār, ļoti labi!]