Zinaīda Martinonvna Portnova. Zinaīda Portnova bija 15 gadus veca, kad vācu armija iebruka Baltkrievijā. Viņas vecmāmiņai bija strīds ar vienu no karavīriem, un viņš viņai iesita. Šis incidents atstāja Portnovu ar dziļu naidu pret nacistiem un viņa pievienojās pazemes pretestības kustībai. Portnova sāka izplatīt padomju propagandu, vākt ieročus priekš padomju karaspēka un ziņot par vācu karaspēka kustību. Gada laikā viņa iemācījās lietot ieročus un sprāgstvielas. Portnova palīdzēja uzspridzināt vairākas ēkas, kas nogalināja vairāk nekā 100 vāciešus. Viņa sāka darboties arī kā virtuves palīgs un saindēja pārtiku, kas bija domāta vācu karaspēkam. Portnova uzreiz kļuva par aizdomās turamo. Viņa paziņoja, ka ir nevainīga un apēda daļu no saindētās pārtikas. Portnova tika atbrīvota, kad viņai nepalika slikti. Tomēr, pa ceļam mājās viņa kļuva ļoti slikti un tik tikko atguvās. Kad Portnova neatgriezās darbā, vācieši saprata, ka viņa bija tā, kas saindēja viņus. Viņi sāka viņu meklēt. Portnova kļuva par skautu un tika notverta vienā no viņas misijām. Viņas nopratināšanas laikā, viņa satvēra nacistu virsnieka ieroci un nošāva viņu, un vēl divus karavīrus. Lai gan Portnova centās aizbēgt, viņa tika notverta, spīdzināta un nogalināta. Viņai bija 17 gadi.
samērā interesants raksts.
bet jautrībai iemetīšu šo padumjo laiku aņuku, ko uzgāju Draudziņos:
Pirmā skolas diena pēc otrā pasaules kara „atbrīvotajā” Latvijā.
7. klases audzinātāja jautā skolēniem, ko viņi darījuši kara laikā.
Maša saka- „Es nesu mūsu karavīriem ēst.” -„Nu malacis” audzinātāja paslavē.
-”Un tu, Anton, ko tu darīji?” – „Es slēpu partizānus no fašistiem siena kaudzē” -„Ohoo!” - skolotāja ir sajūsmā.
Pēkšņi roku paceļ mazais Voldemārs: „Skolotāj, es gan zagu patronas pretinieku zaldātiem un pienesu tās mūsu karavīriem.” -„Bet tu tak esi varonis, Volodja! Un ko viņi par to teica?” -„Sehr gut, Woldemar, sehr gut…” [vāciski: Ļoti labi, Voldemār, ļoti labi!]