Pienenes (5)2

Situācija lika man pietvīkt, taču apstākļi lika par sevi manīt un es centos izrāpties no Mika klēpja, kad ar roku nejauši uzspiedos tur, kur nevajag, un Miks sāpēs asi ievilka elpu. Es atlecu malā, aizklāju muti un žigli atvainojos. Seja sakarsa līdz uguns līmenim un es iznesos no telpas atpakaļ uz galveno zāli, nespēdama atgūt elpu. Kas tas tikko bija? Kas notika?

Žigli pieskrēju pie ledusskapja, izņēmu ūdeni, ko strauji padzēros, iekams aizrijos un aizgriezos, lai viesi mani neredzētu. Izlikos, ka viss ir normāli. Dziļi ieelpoju, izelpoju, padzēros vēlreiz un centos attīrīt prātu. Tomēr es nevarēju. Tik sen nebiju jutusi tādu spriedzi un enerģiju.. tas bija..zināmā mērā seksīgi.

Ja vien Miks man piedos, ka saspiedu viņa …

-Vai mums kāds atnesīs ēst?- viens no visiem pajautāja. Pieliku glāzi ūdens pie lūpām un pamāju ar galvu. Saņēmu muti pilnu ar ūdeni un negribīgi atgriezos virtuvē, kur nabaga Miks steberēja pie ledusskapja, mazliet pieklibodams. Taču puisis neizskatījās dusmīgs, vien..traumēts.

-Mik, piedod, es nezināju,- es atvainojos, un pagājos viņam tuvāk. Miks ar roku atmāja, ka tas nekas, bet man nebija miera,- Es nezinu, kas man uznāca..

-Tak aizmirsti,- viņš noteica,- Dod man piecas minūtes, es uztaisīšu ēst,- puisis izvairījās. Šķita, ka viņam tiešām sāp, un nu jau it kā nevainīgā nejaušība kļuva par problēmu. Biju dzirdējusi, ka vīriešiem tas tiešām sāpot.- Vēl kas?

-Ļauj man tev kā atlīdzināt,- es piedāvājos. Miks pavīpsnāja, atmeta galvu un pasmaidīja. Es uzreiz sapratu viņa domu gājienu,- Nu ne jau tā..

Miks nogrozīja galvu, bet neko neteica. Es apsēdos uz galda un tomēr uzstājīgi, kaitinoši gaidīju, kad puisis ko teiks. Reto reizi dzīvē, man gribējās šo mirkli paildzināt. Beidzot man bija kāds ar ko parunāt. Beidzot, kāds, ar ko man bija kāds piedzīvojums. Labi, neveikls, stulbs, bet vismaz kaut kas. Un nebija jau tā, ka kolēģi nebiju ievērojusi iepriekš. Plecīgs, gara auguma, simpātisku, jauna puišeļa seju. Un vēl prata gatavot. Miks taču bija ķēriens.

Skatījos, kā puisis griež augļus un nespēju pēkšņi atvairīt domu, ka šīs rokas ieskāva manu augumu. Stipras, spēcīgas, bet vienlaikus ar tik maigu tvērienu. Es iekodu lūpā un neviļus sakrustoju kājas. Pavēderē kaut kas iekņudējās. Cik daudz iespēju šo mirkli padarīt dzīves vērtu..stop, Agnes, par ko tu domā.. bet.. ak..

-Tu ilgi uz mani skatīsies?- puisis vaicāja, pasniedzot man paplāti. Es samirkšķināju acis un satvēru to rokās. Viņš silti pasmaidīja,- Nu kas ir?

-Tev nav kaut kādas, tādas, interesantas sajūtas?- es klusi pavaicāju. Miks nosmīnēja.- Nu, pasaki.

-Un tev ir?- viņš saraucis uzacis, vaicāja. Es pamāju. Miks piešķieba galvu, pieskārās manam zodam un pacēla manu seju pret tevi,- Tu dzēri darba laikā?- viņš nopietni vaicāja. Es papurināju galvu. Viņa pieskāriens viegli kņudināja. Daļai manis slāpa. Sirds sāka sisties ātrāk.- Tad kas?

-Nu..-

-Ej pabaro klientus,- viņš klusi teica un pietuvināja savas lūpas manām, bet tad strauji atrāvās. Es strauji izelpoju un tas atkal radīja savādas jūtas. Sava veida sakāvi. Bet… man tas patika.- Un tad, ja ļoti gribēsi, varu tevi izmīlēt tā, ka rīt uz darbu netiksi,-

Es iesmējos.- Tik viegli?-

-Tak tu man līmējies klāt kā muša mušpapīram,- puisis plati pasmaidīja,- Man nav grūti kolēģei izpalīdzēt.

Piepeši, man prātā ienāca doma. Es pamāju ar galvu, satvēru paplāti, un, neatskatoties, izgāju no telpas, kur noliku viesiem paplāti un pēc tam tikpat raiti atgriezos savā vietā. Notīrīju leti un brīžam metu acis uz virtuvi, domājot, vai tas, ko daru ir prāta darbs un kādas tam būs sekas. Taču šis bija īstais mirklis. Es pagriezu muguru pret visiem, papogāju vaļā blūzes podziņas un ar velna cienīgu smaidiņu atgriezos virtuvē. Vīriešiem taču patika, ka sievietes uzņemas vadību!