Pienenes. (1)2

Es neatceros, kā es aizmigu. Bet gulēju kā nosista. Mani pamodināja sakarsušais, sasvīdušais ķermenis un telefona pīkstieni, ka zems baterijas līmenis. Es piestutējos sēdus un pakasīju sasvīdušos matus. Plati nožāvājos, izkāpu no gultas un turpat izģērbos. Nejauši spogulī pamanīju savu ķermeni un skumji pieskāros vēderam.

Es biju kļuvusi resnāka. Seja bija pieblīdusi, un skaistās formas nu bija izplūdušas. Mati nevīžigi un netīri, karājās pār pleciem. Un visam pa vidu, seju klāja stresa akne. Intensīvais darba ritms un nolaidība pret sevi, beidzot bija snieguši nevēlamus rezultātus. Kādreiz es sev patiku, bet tagad šķita, ka no malas skatos uz svešinieci. Vientulība mani pamazām sāka grauzt nost.

Novērsos no spoguļa un sperot mantas pa labi, pa kreisi, es devos uz vannas istabu. Tā bija tikpat maza, kā pārējais dzīvoklis. Cik vien vietas vajadzēja nelielai duškabīnei, izlietnei un radiatoriem pie sienas. Pagriezu ūdens padeves kloķi un pakāpos dušā zem dušas pults un ļāvu vēsajam ūdenim apmazgāt sakarsušo ādu. Aizvēru acis, izbaudot, kā ūdens sitas pret ādu un pacēlu galvu augstāk.

Iedomājos, ka esmu lietus vidū un izslēdzu domāšanu. Bija tik labi.

***

Pēc dušas es jutos mazliet labāk. Ietinos mīkstā halātā, ietinu matus dvielī un grasījos iet taisīt kafiju, kad pamanīju, kādā bardakā bija mans mazais dzīvoklītis. Depresija beidzot bija ieviesusi savas pārmaiņas un materializējusies. Uz zemes mētājās netīras drēbes, ēdienu iepakojumi. Grīda bija netīra, lipīga. Netīri trauki, drēbes. Kedas. Es piepūtu vaigus, un, vairoties no pakrišanas, es izlavierēju līdz virtuvei, kas bija nodalīta no istabas ar vienu bāra krēslu.

Ieslēdzu kafijas automātu, pastūmu nost izlietotos traukus un atspiedos ar elkoņiem pret leti. Aparāta maigā dūkoņa nedaudz novērsa domas un es saņēmos pagriezties, lai izdomātu, ar ko sākt tīrīšanu. Beidzot sajutu arī smaku, kas nu sajaucās ar saldeno kafijas aromātu un aizklāju degunu ar halāta malu.

Cūka tāda. Es sevi nolamāju un pievērsos aparātam. Izpilēja pēdējā pile un es paņēmu krūzīti rokās. Mans mazais dzīvoklītis, mans prieks un lepnums. Par ko es biju to pārvērtusi! Pilnīgi sirds sāka asiņot. Es ar to tik ļoti lepojos.. kā es varēju ko tādu pieļaut..

Tas nebija nekas diži liels. Bet pirms es pārvācos uz šo pilsētu, neko citu man negribējās un nevajadzēja. Dzīvoklis bija ļoti mazs, bet kompakts. Tas sastāvēja no nelielas vannas istabas ar dušu, un virtuve bija savienota ar dzīvojamo/guļamistabu, nošķirot tikai ar leti. Lielāko istabas daļu aizņēma mana gulta, kas izskatījās pēc nelaimes čupas un iebūvētais skapis. Man pat nebija īsta galdiņa, televizora vai datora. Plaukti bija pie sienas, uz kuriem biju izvietojusi tuvinieku bildes, tukšas vāzes un citus niekus, kuri tur krāja putekļus.

Padzēros kafiju un pievēru acis. Te nu bija mana brīvdiena. Nav brīnums, ka man nav draugu. Tādā dzīvoklī par suns savu kāju nespertu. Un man pat nebija suņa, kas mani sagaidītu..Lai gan.. es aizdomājos.. arī tad, es, droši vien, nobeigtu arī to ar savu nevīžību.

Atvēru acis, pabeidzu dzert kafiju un sāku meklēt līdzekļus mājas kārtošanai. Pirmo reizi trīs mēnešu laikā man ļoti sagribējās mājās puķes. Uzmetu skatu pa mazo dzīvokļa logu virtuvē un pamanīju, ka laukā zied pienenes. Tās, kā mazi saules bumbulīši, pagrieza galvas pret austošo sauli un man ienāca prātā doma.

Es gribēju tās sev mājās. Pienenes bija mani mīļākie ziedi no bērnības. To saldais, gardais piens, kas aplipa uz pirkstiem. To smarža, kas liecināja par vasaru. Un novīstot, tās atstāja aiz sevis simtiem mazu sēkliņu, kas nākamgad ziedēs atkal. Pienenes bija lieliskas.

Iemetu krūzi izlietnē, uzvilku jaku pāri halātam un izsteidzos no dzīvokļa, kad man garām pagāja samulsis kaimiņš. Es ieķiķinājos, salutēju sveicienu un izskrēju pagalmā. Raitā tempā salasīju ziedus un tikpat ātri atgriezos dzīvoklī. Biju sarāvusi pietiekoši lielu pušķi un garastāvoklis mazliet uzlabojās.

Ieliku ziedus vāzē, kad satrūkos no telefona zvana. Telefons atkal pīkstēja par zemo baterijas līmeni un es skriešus metos to pacelt, pamanot, ka zvana priekšnieks. Nolamājos un pieliku klausuli pie auss.

-Agnese, piedod, ka patraucēju brīvdienā,- priekšnieks sacīja,- Bet Pauls salauza kāju un šodien netiek, bet Alisai ir paģiras..vai tu vari atbraukt?

Nē, nevaru, negribu, nebraukšu! Es domās kliedzu. Man ir brīvdiena! Lai tiek galā, kā grib.

-Jā, es būšu,- sacīju un aizvēru acis, valdot dusmas,- Pusstundas laikā.

-Tu esi vislabākā,- priekšnieks izsaucās un atvienoja sarunu. Nometu telefonu uz gultas un apsēdos tam blakus.

Te nu tev bija brīvdiena.

-Piedodiet mājas,- es skaļi sacīju,- Nāksies sakopšanu atlikt.. Un tā..vienmēr.