Pienenes (3)2

Banketi nebija mana mīļākā lieta pasaulē. Tomēr, retu reizi, kad tie notika, bija arī zelta maliņa- mums ar Miku bija iespēja tikt pie grandiozas dzeramnaudas. Man arī nebija ļoti liela spriedze, kā tas bija sporta spēļu vakaros. Šoreiz tas bija jauniešu bariņš (tas pats, ko biju ievērojusi pa ceļam uz darbu). Tie bija pieklājīgi, vietējie jaunieši, kas ļoti labi spēja uzvesties pat alkohola reibumā. Kamēr sēdēju nomaļus un mazgāju viņu izlietotās krūzes, sirdī iedūrās skaudība. Starp viņiem bija pārīši. Starp smiekliem, pārīši apmainījās ar mīļām bučām uz vaigiem un pieres. Maigiem pieskārieniem. Gara acīm es atkal ieraudzīju savas pagātnes atmiņas un noskurinājos. Vai man to vajadzēja?

Es ilgojos pēc mīlestības. Ilgojos, ka mani kāds sagaidītu mājās vai pavadītu uz darbu. Es ilgojos, kādam pateikt, kas notiek manā galvā un sirdī un dzirdēt, kā ir citiem. Es ilgojos pēc cilvēciskiem pieskārieniem un dzīvnieciskiem instinktiem. Man nebija nākotnes plānu. Tikai darbs un mans komforta burbulītis.

-Bārmen!- viens no bariņa uzsauca un es salecos. Tas bija puisis ar brūniem matiem un acīm, kas bija viens no pārīšu cilvēkiem. Viņa smaids burtiski pielēja istabu ar gaismu. Ap puiša ķermeni bija apvijusies trausla paskata brunete ar zaļām acīm. Pāris nudien bija skaists.- Uzlieciet “Stereo hearts”!

-Protams,- es atteicu un pieliecos pie portatīvā datora, lai youtube atrastu viņu vēlamo dziesmu. Pacēlu acis un pamanīju, kā pārītis skūpstās. Ak, tas droši vien bija jauki. Ēst, ballēties, pavadīt labi laiku, bet būt vienās rokās.

Viesi sāka melodiski dziedāt līdzi dziesmai un es nespēju apvaldīt smaidu. Atgriezos pie glāžu mazgāšanas, kad pie manis pienāca pats gaviļnieks. Tas bija gara auguma, jauns vīrietis, kas izskatījās pēc tipiska ārzemnieka. Viņa sejā šķita manāms kaut kas Eiropeisks. Taču vīrietis bija simpātisks. Viņam bija biezas uzacis, plānas lūpas un ļoti skaistas, brūnas acis. Es brīdi zaudēju runas dāvanu. Ar mani tik sen nebija runājuši tik pievilcīgi vīrieši, ka es samulsu.

-Tu esi…- vīrietis centās saskatīt mana vārda šiltīti, bet es to nebiju uzlikusi,- Emm..

-Agn..- es teicu un instinktīvi pieskāros krūtij, kad sapratu, ka tās nav,- Ē, Agnese.

-Agnese,- puisis pavīpsnāja,- Vai varam palūgt ledu?

-Protams,- es atteicu un devos uz virtuvi, kur Miks sēdēja savā telefonā, atspiedies pret sienu uz krēsla. Viņam blakus bija trauku kalns.- Mik, visiem vajag ledu.

-Priekš kam?!- Miks nesaprata, bet nepievērsa man uzmanību. Es nobolīju acis. Miks aizvien neizrādīja nekādu reakciju un tas sāka kaitināt. Darbs taču bija mums abiem!

-Es nezinu,- paraustīju plecus,- Viņi prasīja.

-Paņem ledusskapī.-

Sacīts darīts. Žigli izdarīju prasīto un atgriezos telpā, kur veikli paķēru glāzi, iebēru ledu un pastūmu puisim. Viņš pavīpsnāja, satvēra glāzi un uzmeta man domīgu skatienu,- Tu esi brīva?-

Es neveikli iesmējos.- Es strādāju,- atjokoju un puisis pasmaidīja,- Kāpēc jautājat?

-Mums pietrūkst bariņā cilvēku,- puisis paskaidroja un, atspiedis rokas pret leti, apsēdās pie tās.- Mans draugs, Makss,- puisis pamāja ar zodu uz atpakaļ,- Teica, ka būtu jauki tevi paņemt līdzi, ja reiz vienmēr uz mums skaties.

Nu viss. Mana seja piesarka un es momentāli aizgriezos, lai piesietu acis kaut kam, bet prāts gāja mudžekļos. Tātad, viņi bija pamanījuši, ka es uz viņiem tik bieži skatījos. Sasodīts.

-Mm,- es nomurmināju un pastiepos pēc vermuta pudeles. Puisis man aiz muguras ieklepojās un es pagriezos pret viņu,- Piedodiet,- samiedzu acis, ieelpoju un atguvu nopietnības masku,- Ko ieliet?

-Longailendu,- puisis sacīja un ar interesi nopētīja mani.- Ja tas tev pa spēkam.

Es tikai pamāju ar galvu, paņēmu nepieciešamās sastāvdaļas, veikli sajaucu visu šeikerī, iebēru glāzē ledu un pārlēju to ar pagatavoto dzērienu. Ar vieglu roku pastūmu puisim kokteili, pa ceļam iemetot vēl salmiņu un pasmaidīju savu “klientu” smaidu. Izskatījās, ka puisi esmu pārsteigusi. Viņš iebāza salmiņu starp lūpām, brīdi padzēra, un tad pateica.

-Ir labs,- viņš noteica un padzērās atkal,- Maks!- pusis nobļāvās un paskatījās uz bariņu sev aiz muguras. Bet neviens viņam nepievērsa uzmanību. Puisis vēlreiz novaikstījās un lūdzošu skatienu paskatījās uz mani.- Uztaisi vēl 7, lūdzu.-

-Nav problēmu,- es atteicu un domās pie sevis nolamājos.- Vai vēl kaut ko?

-Jā,- puisis domīgi attrauca,- Iedod savu numuru.