Jauns manis sarakstīts stāsts - par kaķiem, protams 😅. Cik nu jauns, pabeigts jau pirms krietna laika, bet vairums no jums to nav lasījuši. P.S. Prologu šim uzrakstīja @gurķis31, bet es iedomājos uzrakstīt turpinājumu.
Prologs
"Atstājiet kuģi!" sauca kapteinis Mariss.
"Tas grimst!" Kuģa ļaudis aši nolaida laivu, bet, kad tā bija jau nolaista, viens no viņiem izlēca no laivas un paņēma abus kuģa kaķus, kuri blakus izmisīgi ņaudēja.
Laiva bija pusceļā uz krastu, kad viens no airētājiem pamanīja kaut ko tumšu priekšā. Viņš centās brīdināt biedrus, bet bija jau par vēlu. Laiva ietriecās klintī.
Bet neviens nebija pamanījis abus kaķus, kuri ar savu aso redzi redzēja klinti un izlēca mirkli pirms laiva nogrima.
Murra gulēja un skatījās uz mazajiem kamoliņiem, kuri gulēja pie viņas vēdera. Bija pagājuši jau vairāki mēneši kopš kuģa bojāejas, un kopā ar Karlosu viņi bija izveidojuši kārtīgu apmetni. Drīz viņi varēs apmācīt abus kaķēnus.
Migā ienāca Karloss. "Kā viņus sauksim?"
"Šo te, brūno kaķenīti, varētu nosaukt par Pumpuru, bet šo runčuku sauksim par Asnu." Murra nolēma. "Labi!" Karloss piekrita. "Tie ir labi vārdi!"
1. nodaļa
Pumpurs tupēja pie savas migas un sildījās saulītē. Bija pagājis kāds laiks, un viņa jau mācījās. Viņai labi padevās ķert putnus - Pumpurs bija lieliska lēcēja.
Pienāca Karloss. "Nāc, Pumpur! Es aprunājos ar Murru, un mēs abi esam vienisprātis - jums ar Asnu pienācis laiks pabeigt apmācību!"
Pumpurs pielēca ķepās. "Tiešām? Kādi pārbaudījumi mums būs?"
Karloss pasmaidīja. "Murra izdomās pārbaudījumus tev. Man jāizdomā tie Asnam."
Viņa pamāja un aizrikšoja pie Murras.
"Nu, mīļā! Pirmais pārbaudījums - noķert trīs medījuma gabalus!" Murra sacīja.
Pēc laiciņa kaķene atgriezās apmetnē ar trim zvirbuļiem - viņa bija uzgājusi veselu zvirbuļu ligzdu.
Pumpurs ievēroja, ka Asns atgriežas ar slapju kažoku. Viņa uzdevums laikam bija pārpeldēt Straujupīti, viņa nodomāja.
Murra pārtrauca viņas domas. "Otrais pārbaudījums - noķert zivi!"
Pēc brīža viņa atgriezās ar mailīti. "Labi!" - paslavēja Murra. "Trešais pārbaudījums... skrieties ar mani pa Puķupļavu!"
Kad viņas bija nonākušas pļaviņā, Pumpurs sagatavojās skriet...
Pumpurs elsodama apstājās un ar gandarījumu secināja, ka Murra ir palikusi iepakaļ.
Apmetnē Murra un Karloss sasauca viņus. "Ļoti labi!" Karloss sacīja. "Jūs abi labi pastrādājāt un izturējāt katrs savus trīs pārbaudījumus. Tagad paziņoju, ka jūs esat pilvērtīgi salaskaķi!"
Pumpurs murrāja. Bet piepeši viņa kaut ko izdzirdēja. Brakšķ krūmi, viņa nodomāja. Bet tad arī Asns saslēja ausis. Kāds te staigā. Turklāt izklausās pēc kaķa.
Murra pasauca Asnu. "Mēs abi iesim izmeklēt. Jūs, Pumpur un Karlos, paliksiet."
Pumpurs grasījās iebilst, bet Murra viņu apklusināja. "Gan tev vēl būs piedzīvojumi," viņa sacīja. "Bet kādam jāsargā apmetne."
Pēc kāda laika Murra un Asns atgriezās. Un viņiem līdzi bija vēl kāds kaķis. Pelēki svītraina kaķene, kaut kādā ziņā diezgan līdzīga Karlosam.
Karloss metās uz priekšu. "Svītra!" - viņš iesaucās. "Kā... kā tu te nokļuvi?"
Murra apmulsusi paskatījās uz dzīvesbiedru. "Vai tu viņu pazīsti? Mēs atradām viņu pie Straujupītes."
Karloss pasmaidīja. "Svītra ir mana māsa. Viņu kā kaķēnu paņēma kāds vīrietis. Bet viņai pie tā nepatika, un kādu nakti viņa aizlavījās pie manis un pateica, ka bēgšot. Un kopš tā laika es viņu nebiju redzējis."
Murra izskatījās atvieglota. Viņa laikam domāja, ka Svītra ir Karlosa dzīvesbiedre, Pumpurs nodomāja. Tad Murra šokēta palūkojās uz Svītru, kas drūmi pamāja ar galvu.
"Jā," Svītra apliecināja, "tā bija. Es nokļuvu pie kāda zvejnieka. Viņš bija laipns pret mani un, kad pārcēlās, ņēma mani līdzi. Bet diemžēl pirms pāris dienām viņu aizveda kāds cits bargs cilvēks, un tā nu es paliku uz salas... un tad mani izdzirdējāt jūs."
Karloss iemurrājās. "Laipni lūgta mūsu ģimenē!"
Murra piebalsoja: "Jā, mēs visi esam radinieki - tu esi mana dzīvesbiedra māsa, es esmu viņa dzīvesbiedre, bet Pumpurs un Asns ir mūsu kaķēni."
Asns rotaļīgi ar ķepu iesita mātei. "Mammu! Mēs vairs neesam nekādi kaķēni!"
Kaķene pasmaidīja. "Nē, jūs vienmēr būsiet mani mazie kaķēni."
Karloss piekrītoši pamāja. "Tieši tā."
"Kaut man būtu kaķēni!" nopūtās Svītra. "Visu dzīvi esmu par to sapņojusi..."
Murra ar nožēlu papurināja galvu. "Runči šeit ir ir tikai Asns un Karloss, bet tie ir tavs brālis un brāļadēls."
Svītra drūmi pamāja. "Jā..."
2. nodaļa
"Pumpur! Nāc, mēs dosimies medībās." atskanēja Karlosa sauciens.
Pumpurs žāvādamās izlīda no migas. "Es jau nāku, Karlos."
Karloss gaidīja pie izejas, gatavs doties. "Mums jāsamedī kārtīgs daudzums, medījuma vairs nav palicis nemaz." viņš sacīja. "Tāpēc centīsimies, cik spējam!"
Kaķene pamāja, cenšoties apvaldīt kārtējās žāvas. "Labi."
Karloss pasmējās. "Tu esi pavisam samiegojusies. Bet agras medības tev nenāks par ļaunu."
Viņi atgriezās apmetnē. Karloss bija noķēris divas vāveres, bet Pumpuram zobos karājās tauka pele un strazds.
Pārējie viņus laipni sagaidīja ar paceltām astēm. "Labs ķēriens!" paslavēja Murra. "Jums labi veicās."
Pumpurs paņēma strazdu un apsēdās blakus Asnam. "Dalīsimies?"
Brālis pamāja un iekodās putnā, tad pastūma to atpakaļ Pumpuram. Kaķene nokoda gabaliņu. Strazds bija brangs un garšīgs.
Tikmēr Murra un Svītra mija mēles un dalījās ar peli. Viņas jau kļuvušas par draudzenēm, Pumpurs atskārta. Tik ātri! Ņemot vērā, ka Murra sākotnēji bija greizsirdīga uz Svītru, jo domāja, ka tā ir Karlosa otra dzīvesbiedre.
Piepeši apmetnē ienāca kāds kaķis.
Pumpurs sastinga. Viņa redzēja, ka Karloss un Asns sagatavojas uzbrukumam, bet Murra atiež zobus.
Tomēr Svītra tikai pienāca klāt svešajam kaķim un draudzīgi piespieda purnu tam.
Asns šokēts ieņaudējās: "V- vai tu pazīsti šo kaķi?"
Svītra pasmējās. "Šis runcis - viņu sauc Pelēcis - jau dzīvoja pie tā zvejnieka, kad es pie viņa ierados. Pelēcis ir mans draugs. Viņš bija mans mierinājums, kad skumu pēc ģimenes."
Murra iepleta acis, taču sacīja: "Vari pievienoties mums, ja vēlies."
Pelēcis pārsteigts atbildēja: "Lab... labprāt!"
Svītra pieglaudās pelēkajam runcim. "Priecājos, ka atkal satikāmies."
Pelēcis iemurrājās. "Es arī."
Pumpurs klusi iečukstēja Murrai ausī: "Svītra vēlējās kaķēnus. Varbūt viņai tādi būs... ar Pelēci?"
Māte klusi iemurrājās. "Varbūt."
Bija jau vakars, un Pumpurs manīja, ka Svītra pat neatkāpjas no Pelēča. Viņa laikam tiešām mīl Pelēci, kaķene nodomāja. Svītrai paveicies... man nekad nebūs dzīvesbiedra un kaķēnu.
Pumpurs dziļi ieelpoja, lai nesāktu raudāt.
To pamanīja Asns. "Pumpur! Nāc, iziesim no apmetnes."
Kaķene vāri pamāja un sekoja brālim.
Pie Straujupītes viņi apstājās. Asns iekārtojās uz akmens un ar asti paaicināja Pumpuru apsēsties.
Brālis līdzjūtīgi piespiedās viņai un jautājoši paskatījās uz kaķeni. "Māsiņ! Kas noticis?"
Pumpurs papurināja galvu. "Es tikai nodomāju, ka man nekad nebūs dzīvesbiedra un kaķēnu..."
Asns pārsteigts sacīja: "Kāpēc gan ne? Tev tikai vajag kādu kaķi, kas nav tavs radinieks. Tu esi skaista, Pumpur, un vienmēr tāda esi bijusi. Torīt, kad mums paziņoja, ka esam gatavi pabeigt apmācību, es klusībā nodomāju, cik skaisti tava spalva mirdz saulē un kā zaigo tavas acis. Ja es nebūtu tavs brālis, es tevī iemīlētos."
Pumpurs mulsi pamirkšķināja acis. "Patiešām?"
Brālis pamāja. "Jā, māsiņ."
3. nodaļa
Svītra pabāza galvu migā. Pumpurs nožāvājās un samirkšķināja acis. Bija pagājis vēl mēnesis. "Nu, Svītra, kas noticis?" viņa jautāja.
Svītra iemurrājās. "Es gaidu kaķēnus!"
"Apsveicu!" Karloss sacīja, un Pumpurs piebalsoja: "Jā, Svītra, tev paveicies!"
Tomēr Murra piešķieba galvu. "Kā tu tik skaidri zini? Tavs vēders neizskatās nemaz tik liels."
Svītra mulsi pamīņājās. "Es... atbilde ir šeit, apmetnē."
Asns pārsteigts saslēja ausis. "Vai mūsu apmetnē ir svešs kaķis?"
Kaķene pamāja. "Nāciet."
Pumpurs piecēlās un sekoja Svītrai, kas izgāja no migas un nostājās blakus kādam maza auguma pelēkam runcim.
Murra izbrīnīta pajautāja: "Kas tu esi?"
Kaķis atbildēja: "Mani sauc Klints. Jūsu biedrene mani atrada, es vācu augus. Man ir dažādas zināšanas par tiem, un šeit ir daudz labu augu."
Pumpurs nesaprata: "Kādas zināšanas?"
Klints pašūpoja galvu. "Vai tiešām jūs nezināt? Augi ārstē dažādas slimības un kaites."
Pumpurs papurināja galvu. "Nē, nezinājām gan. Bet kāds ir tavs stāsts?"
Klints nopūtās. "Es piedzimu uz citas salas, kas atrodas tepat netālu. Es biju viens, mana māte bija mani pametusi kā pavisam mazu kaķēnu. Es gandrīz neizdzīvoju. Bet, par laimi, mani atrada kāda kaķene, kuras kaķēni bija miruši, bet tai bija piens. Viņa rūpējās par mani un iemācīja visu, ko zināja par augiem. Bet tad viņa nomira... nodzīvoja ilgu dzīvi, bet bija veca."
Murra līdzjūtīgi noteica: "Žēl par to kaķeni..."
"Jā," Klints nopūtās, "bet esmu ar to samierinājies."
Karloss vaicāja: "Vai tu vēlies mums pievienoties?"
Par brīnumu, Klints papurināja galvu. "Nē," viņš sacīja, "esmu visu dzīvi nodzīvojis kā vientuļnieks un tāds arī palikšu. Bet, ja kāds no jums saslimst vai tiek savainots, jūs varat nākt pie manis... tikai iegaumējiet, ka nevēlos ikdienā būt ar kādu kopā."
"Labi," Karloss atbildēja, "Bet kur tu dzīvo?"
"Ja neiebilstat, ievākšos jūsu salā. Man patiktu kāda klusa un tumša vieta."
Murra laipni sacīja: "Protams, vari to darīt. Šai salā ir mežs un tā vidū - ēnains un tumšs klajumiņš, tur ir akmeņi ar spraugām, kur varēsi glabāt augus, un paparžu puduri, kuros varēsi gulēt."
Klints pamāja un grasījās iet, bet Pumpurs viņu apturēja. "Kā sauksim to klajumu? Varbūt par Zālaino ēnu? Tur ir lekna zāle un ēnains."
Klints pagriezās. Viņa acīs vīdēja dziļas skumjas, un viņš papurināja galvu. "Es vēlos būt vientuļš, neatkarīgs un brīvs, un vieta, kam ir nosaukums, nekad nebūs īsti brīva. Nekam mežonīgam nav vārda, un mežonīgs - tas ir pats brīvākais."
Pumpurs piešķieba galvu. "Klints, tu mums nesaki visu. Tas nav īstais iemesls."
Klints samiedza acis. "Jaunā kaķe, es nedrīkstu stāstīt visu." Un viņš pagriezās un devās prom.
Pēc brīža Klints atgriezās. "Aizmirsu pateikt. Nenāciet tieši uz klajumiņu, bet uz pļaviņu tam blakus."
4. nodaļa
Pumpurs grozījās savā migā. Viņa nevarēja aizmigt, jo nemitīgi prātoja, kāpēc Klints ir tik noslēpumains.
"Asn?" viņa čukstēja.
Brālis pamodās. Kaķene ar asti paaicināja Asnu, lai tas iznāk ārā aprunāties.
"Klints ir tik noslēpumains. Es iešu noskaidrot, kas īsti notiek. Ja mani meklē, pasaki, ka man sāpēja galva un es aizgāju pie Klints. Tā vismaz būs puspatiesība, jo pie Klints es tiešām iešu."
Pēc laiciņa viņa jau bija Klints klajumiņā un paslēpās paparžu pudurī. Klints gulēja turpat netālu, viņa acis bija atvērtas.
Pumpuram prātā iešāvās muļķīga doma. Varbūt es varu lasīt domas?
Viņa sakoncentrējās uz Klinti, centās izdomāt, par ko runcis varētu domāt. Varbūt par to kaķeni, kas viņu audzināja, Pumpurs nodomāja un, sakoncentrējusies uz šo domu, aizvēra acis.
Viņa atradās kādā pļavā. Viņai pretī sēdēja kāda pelēka, maza auguma kaķene, līdzīga Klintij. Tā ierunājās. "Pumpur, gribu teikt tikai vienu. Tu neproti lasīt domas, bet tev piemīt zināmas spējas... un tu tiksi atgriezta pagātnē, mana pazudušā dēla sapnī pagājušajā pilnmēnesī."
Pumpurs paskatījās uz savām ķepām. Tās bija mazas un pelēkas. Viņa bija Klints.
Viņa palūkojās apkārt. Ainava bija izmainījusies, nu viņa atradās pilnmēness apspīdētā klajumā. Viņai pretim steidzās kāda melna kaķene. "Mīļais! Man tevis pietrūka."
Viņa dzirdēja sevi sakām: "Man tevis arī, dārgā.."
Melnā kaķene turpināja: "Tomēr tas nav galvenais. Esmu saņēmusi zīmi."
Viņa saslēja ausis. "Kādu?"
"Mums lemts reiz satikties, tumša meža vidū, vietā, ko pieminot tev acīs sariesīsies asaras, un kuru kāds vēlēsies nosaukt manā vārdā. Bet, ja kāds mūs redzēs, es būšu zudusi tev uz visiem laikiem."
Viss izgaisa, un Pumpurs attapās atkal Klints klajumā, papardēs.
Viņa pacēla galvu un ieraudzīja, ka Klints ir piecēlies un skatās uz kaut ko mežā. Tad no meža izsteidzās jau redzētā melnā kaķe.
"Zālainā Ēna!" Klints iesaucās.
Kaķene skumji piedūra purnu viņam. "Mīļais, mūs kāds vēro. Uzausīs mēness, un es būšu zudusi tev uz visiem laikiem."
Klints atgāza galvu un ieraudzīja, ka sudraba mēness ceļas augšup debesīs.
Zālainā Ēna sāka bālēt. "Neaizej!" iesaucās Klints. "Zālainā Ēna... nē!"
Pumpurs apjauta, ka kaķene ir pazudusi.
Klints nikni pašķīra papardes. "Lien ārā!" viņš uzsauca.
Pumpurs drebēdama paklausīja.
"Zālainā Ēna man tagad ir zudusi! Uz visiem laikiem! Un tā ir tava vaina, Pumpur! Tu vienmēr šķiti tik... tik ziņkārīga un visur bāzi savu degunu, bet es nedomāju, ka tu man atņemsi vienīgo kaķeni, kas jebkad mani mīlējusi! Vienīgo kaķeni, kas pret mani izturējās kā māte! Vienīgo!" viņš kliedza.
Pumpurs apsviedās un skrēja, skrēja, skrēja...
Viņa attapās pie Straujupītes, piespiedusies Murrai. Māte nolaizīja viņas ausi. "Mīļā... kas noticis?"
Kaķene izstāstīja visu, itin visu, neko neslēpa.
Murra skumji pasmaidīja. "Pumpur, dārgā... tu zini, kas tev darāms. Tev jāatgriež Zālainā Ēna."
"Bet - bet kā?"
Murra pārlaida asti viņas sānam. "Meitiņ. Es nezinu... tas tev jānoskaidro pašai."
"Vai man jāiet tagad?"
Māte papurināja galvu. "Nē, tad, kad jutīsies gatava. Tev jāizguļas."
Kaķene pamāja. "Labi... Bet vai vari šonakt palikt tepat? Es došos meklēt Zālaino Ēnu no rīta."
Māte klusi murrāja. "Es palikšu ar tevi līdz brīdim, kad dosies prom. Ja tu neatgriezīsies... vēlos būt kopā ar savu meitu līdz galam."
5. nodaļa
Murra piebikstīja meitai. Viņas sejā bija redzamas skumjas. "Ir laiks. Lec saule."
Pumpurs pacēla galvu. Lija lietus. Ir lietains pavasara rīts... tas ir radīts brīnumam.
Kaķene notrīsēja. "Kāpēc man šķiet, ka šodien notiks kas..." Viņa meklēja vārdus. "Kas savāds?" Murra jautāja.
Pumpurs pamāja. "Jā."
Viņa gāja pa taciņu mežā, līdz nonāca piekrastē. Šī vieta bija nepazīstama, viņi vēl nebija izpētījuši visu salu. Un tomēr... šeit jautās kas pazīstams.
Pumpurs nosēdēja piekrastē krietnu brīdi, nolūkojoties viļņos, kas sitās pret tuvējo klinti. Viņa, nezināma spēka vadīta, uzlēca uz klints.
Tad kaķene iemiga.
Pumpurs atkal atradās pļaviņā, kurā vakar bija redzējusi Klints īsto māti. Viņa palūkojās apkārt, bet nekur pelēko kaķeni neredzēja. Kaķene sāka satraukties.
Tomēr nē - pēc brīža no krūmiem izlīda Klints māte. Viņas acis bija skumjas.
"Pumpur. Tu esi salauzusi mana dēla sirdi. Bet es nedusmojos uz tevi. Mans uzdevums ir palīdzēt tev atrast Zālaino Ēnu. Viņa slēpjas, viņa nerādās citiem, jo to liedz lāsts."
Pumpurs grasījās ko jautāt, bet kaķene jau bija piecēlusies un aicināja viņu sev līdzi.
Pēc brīža viņas nonāca dziļa meža vidū, kur krūmos slēpās kāds melns kaķis. Zālainā Ēna.
Melnā kaķene pavērsa galvu pret viņām, un Pumpurs ieraudzīja, ka viņas seja ir gluži slapja no asarām.
"Ak, Zālainā Ēna! Piedod! Es... es tā negribēju!"
Klints māte klusi pačukstēja: "Viņa ir mēma."
Zālainā Ēna ar nagu ievilka zemē apli.
"Vai tā ir saule? Nē, tas ir mēness?" jautāja Pumpurs.
Kaķene pamāja. Viņa sadalīja mēnesi uz pusēm, tad ar ķepu izdzēsa vienu pusi.
"Pusmēness?"
Zālainā Ēna atkal pamāja. Viņa uzzīmēja pumpuru, divas klintis un jūru.
"Man... man jāaizved Klints uz vietu, kur aizmigu?"
Vēl viens mājiens. Tātad... jā. Viņai jāaizved Klints... uz klinti? Bet viņš taču negribēs iet.
Sapnis izgaisa. Viņa pamodās uz klints, vētrai trakojot. Sākās vētra? Lietus ir pārgājis negaisā. Vai! Man jāiet mājās.
Pēc laiciņa viņa drebēdama ielīda viņas un Asna migā. Tur jau sēdēja Murra un Karloss; māte bija piespiedusies Asnam, bet Karloss drūmi blenza nekurienē.
"Pumpur! Tu esi atgriezusies! Mīļā, es domāju, ka tu neatgriezīsies, bet tu atnāci, turklāt drīz." iesaucās Murra. "Nāc, mīļā, un sasildies."
Viņa gribēja paklausīt, bet tad pārdomāja.
"Nē," Pumpurs apņēmīgi sacīja. "Man ir jāatrod Klints."
"K - kāpēc?" Karloss jautāja. "Mīļā! Ir pērkona negaiss, lietus... tu nevari iet!"
"Man ir jāatrod Klints." viņa atkārtoja un izgāja no migas.
Klints klajumiņā neviena nebija. Kaķene nodrebēja, domājot, kur gan viņš ir.
Gar sānu noglaudās pelēka aste un vadīja viņu pa meža taciņām. Klints māte, tu mani pavadi... Paldies!
6. nodaļa
Visbeidzot viņas nonāca piekrastē. Uz vientuļās klints sēdēja pelēks runcis, nolūkodamies zvaigznēs.
Piepeši uzradās melna ēna, kas pārtapa par kaķi. Zālainā Ēna uzlēca uz klints pārkares un ar slaiko augumu apvijās Klintij. "Tu esi te... kā tu zināji?"
"Es zināju," rāmi atteica Klints. "Kā gan es varētu neatnākt, ja tu esi šeit?"
Zālainā Ēna iemurrājās. "Tu esi tik gudrs. Priecājos, ka savulaik tev iemācīju visu, ko zināju."
Pumpurs nenocietās un iejaucās. "Bet... bet tu taču biji mēma?"
Zālainā Ēna pagriezās un ar glāstošu skatienu nolūkojās kaķenē. "Ja tu nebūtu ieradusies, es paliktu mēma uz visiem laikiem un nekad vairs nesatiktu Klinti - savu dēlu, savu uzticamo palīgu, mīļāko kaķi uz pasaules... ja tu nebūtu ieradusies, es nespētu iziet no tā meža. Tikai meža dēļ es biju mēma. Izkļuvusi no meža, es uzmeklēju Klinti. Dārgā, tā mēdz būt - kas izraisījis postu, no tā arī atpestīs."
Pumpurs papurināja galvu. "Bet mani šeit aizveda Klints īstā māte."
"Taču zīmes saprati tu. Tu gāji meklēt Klinti." Zālainā Ēna iebilda.
Klints visu šo laiku bija klusi sēdējis, piespiedies Zālainajai Ēnai. Viņš acīmredzot ļoti mīlēja kaķeni, kas bija viņam mātes vietā.
Zālainā Ēna uzmeta viņam maigu skatienu. "Klints," viņa teica, "mīļais, paklausies."
Runcis iemurrājās. "Jā?"
"Tev ir jāsaprot. Gan es, gan tava māte piederam pagātnei. Mēs esam gari, kas reiz atnākuši satikt savus mīļos. Mēs nevaram palikt ilgāk. Uzlēks saule, un mēs aiziesim."
Klints nestrīdējās pretī, bet klusi, saprotoši pamāja. "Zinu..."
Viņi tā nosēdēja klusēdami visu nakti. Saule pacēlās virs apvāršņa, un jūra nu laistījās zili zaļi zeltaina. Bija laiks.
"Ir laiks," Zālainā Ēna atbalsoja Pumpura domas.
Klints māte uz atvadām nolaizīja Klints ausi. "Piedod, dēliņ, ka nemeklēju tevi cītīgāk. Bet tev patika augt ar Zālaino Ēnu."
Tad viņa pienāca pie Pumpura. "Neskumsti pēc manis. Audz liela un aizmirsti pagātni... tomēr vienmēr atceries, ka, ja zaudēsi sev tuvākos, tu kādudien tos atkal redzēsi."
Tad abas kaķenes spēra soli jūrā. Brīdi viņas stāvēja, austošās saules apspīdētas. Viļņi skalojās ap viņu ķepām. Tad viņas izgaisa.
Epilogs
"Klints!" atskanēja Pelēča sauciens. "Svītrai dzimst kaķēni."
Pumpurs palūkojās uz Klinti. "Vai piedosi mums? Vai iesi viņam līdzi?"
Klints pasmaidīja. "Tu esi atdevusi man Zālaino Ēnu. Lai arī tagad viņas nav šeit, kādu dienu mēs atkal satiksimies."
Klints aizgāja. Bet Pumpurs palika, nolūkodamās jūrā, vietā, kur bija izgaisušas abas kaķenes.
